Guntra Aistara ir uzticējusi ZB daļu savas personīgās bibliotēkas – ASV izdotas labas grāmatas par dažādām dabas aizsardzības, vides politikas un darba organizēšanas tēmām.
Starp tām ir “Džona Mjūra pirmatnējā pasaule”, cilvēka, kurš 1892. g. dibināja Sjerras klubu un kura dzimšanas dienā tiek svinēta Zemes diena, darbu izlase. “Pastaiga mežos” ir 1400 km garš pārgājiens Apalačos, dabas aprakstu, vēsturisku atkāpju un uzjautrinošu piedzīvojumu pilns. “Vides meditācija” vada lasītāju pārdomās, sākot ar drūmiem apcerējumiem par murgaino pasauli un tās cietsirdību, līdz pat cerībām, kas nekur nav zudušas. “Izglītība, kultūras mīti un ekoloģiskā krīze” rāda, kā izglītības programmas atspoguļo un nodod tālāk pasaules uzskatu, kas veicina vides degradāciju, un iesaka, kā pārveidot mācību procesu, lai tas kalpotu cilvēku un pārējās dabas attiecību harmonizēšanai. “Dabas gals” var iestāties cilvēku darbības rezultātā, par ko jau liecina globālā sasilšana. “Pārvaldot kopējos resursus” apskata vairākus dabas resursu menedžmenta modeļus. “Vides plānošana mazās kopienās” ir domāta pašvaldību līderiem un lēmumu pieņēmējiem. “Atklājot kopīgos pamatus”, “Nākotnes meklējumi”, “Nonākot pie jā” ir noderīgas dažādu organizāciju un grupu darbā, saliedējot tās vienotiem mērķiem, plānojot savu nākotni, veidojot koalīcijas un mēģinot atrast apmierinošus kompromisus.
“Ekopionieri: Praktiski vīziju redzētāji, risinot šodienas vides problēmas” ir radusies, tās autoram S. Lerneram saskatot liekulību ASV, kas pieprasa jaunattīstības valstīm pievērst lielāku uzmanību vides aizsardzībai, bet tai pašā laikā atsakās mainīt savu resursus noplicinošo un dabu piesārņojošo dzīvesveidu. Lerners devās ceļā pie cilvēkiem, kas meklē konkrētus risinājumus noteiktām problēmām. Viņš atrada ekopionierus, kas izstrādājuši bioloģiskas ūdens attīrīšanas sistēmas, jaunus kompostēšanas un dārzkopības paņēmienus pilsētās, bīstamo atkritumu pārstrādes tehnoloģiju, videi draudzīgas būvniecības metodes. Gan iedzīvotāji, gan pašvaldības cenšas radīt ekopilsētas, mainīt savu rīcību, samazinot patēriņu un ietekmi uz vidi. Citi ir pievērsušies ilgtspējīgai mežsaimniecībai vai lauksaimniecībai, tradicionālo šķirņu sēklu saglabāšanai laikā, kad sēklu tirgotāji piedāvā gandrīz tikai hibrīdus. Pēdējā nodaļa ir par garīdznieku, kas vides aizsardzības jautājumiem vēlas pievērst ne tikai savas draudzes baznīcēnus, bet arī pārējos Amerikas kristiešus. Vislabāk par šo grāmatu liecina tas, ka pēc tās izlasīšanas gribas paveikt ko labu. Iespēju ir daudz. Un vēl – liela daļa no aprakstītajiem cilvēkiem ar savu darbu vides labā ir spējuši arī nopelnīt sev iztikšanu.
Grāmatas “Ekoloģiskā politika: Ekofeministes un zaļie” autore G. Gārda pati ir ekofeministe, kas iesaistījusies ASV Zaļajā kustībā, turklāt viņas ceļš sācies ar dzīvnieku tiesību aizsardzību. Viņa raksta par šo kustību kopīgo un atšķirīgo, par ekofeministu vietu Zaļajā kustībā un partijā, par Zaļās partijas rašanos. Gārda raksta par dažādiem virzieniem ekofeminismā, sniedz tā un Zaļās kustības hronoloģiju, izseko Zaļo pamatvērtību maiņai no Vācijas Zaļajiem līdz Jauniešu Zaļajiem un pastāsta par iekšējām nesaskaņām, kas radās sakarā ar R. Neidera kandidēšanu 1996. g. ASV prezidenta vēlēšanās. Kaut arī vietām grāmata varētu būt saistoša tikai tiem, kas īpaši ieinteresēti ASV Zaļās kustības vēsturē un kam kaut ko jau izsaka tās dalībnieku vārdi, liela daļa teksta rosina domāt arī par Latviju. Piemēram, kā Zaļo programmas sarakstīšanā tika iesaistītas visas nodaļas, centieni iekļaut nacionālās un citas minoritātes vai diskusijas par lēmumu pieņemšanas veidu: konsensu, noteiktu vairākumu, teiksim 75 vai 80 % balsotāju, vai kādu vidusceļu, lai netiktu pieņemti lēmumu, kam kāds nespēj piekrist, tomēr vienošanās tiktu panākta.
V. Berijs ir gan profesionāls literāts, gan zemnieks un eseju grāmatā “Labas zemes velte” ir apvienojis abas šīs nodarbes. Viņam sāp sirds par mazo saimniecību (te gan jāpiebilst, ka ASV un Latvijas priekšstati par mazu saimniecību atšķiras) pazušanu nebūtībā, kas notiek vienlaikus ar katastrofālu augsnes eroziju, lauksaimniecības nokļūšanu atkarībā no naftas rūpniecības un nabadzīgo pilsētnieku skaita palielināšanos. V. Berijs ir pārliecināts, ka lauksaimniecība ir cilvēku dzīves un kultūras neatņemama sastāvdaļa un tās problēmas nevar atrisināt ar tehniskiem jauninājumiem vien.
2000.gada septembris