„Kapitālisms var padarīt sabiedrību bagātu un brīvu. Bet neprasiet, lai jūs būtu arī laimīgi”. Tā sākās kāds raksts angļu žurnālā The Economist. Tai pašā laikā laimes tēmai pievērsās arī cits angliski rakstošs žurnāls The Ecologist. Pārsteidzošais ir tas, ka abi šie salīdzinoši pretējie izdevumi runā par vienu un to pašu – laimi.
Senāk par laimi interesējās tikai Budistu mūki un hipiji, bet mūsdienās tas kļūst ar vien populārāks jautājums gan ekonomistiem un sociologiem, gan zaļajiem. Jo kāda tad jēga no tā, ko mēs darām, ja tas nenes laimi un apmierinātību, ja ne mums tad vismaz kādam citam.
Ortodoksāliem ekonomistiem ir samērā vienkārša laimes formula: ja tu nopērc auto, tad auto pats par sevi ir tas, kas padara tevi laimīgu. Taču hedonisti to sāka apšaubīt un arvien vairāk zinātnieku sāka aplūkot laimi kā novērojamu un definējamu vērtību.
Aplams ir arī uzskats, ka mēs pērkam tikai to, kas mums dod baudījumu, laimi. Pat Ādams Smits bija neizpratnē par cilvēku rīcību: „cik daudz cilvēku izposta savu dzīvi, tērējot naudu uz nenozīmīgām greznumlietām”. Bet daudzu tā laika ekonomistu kļūda bija tas, ka viņi domāja, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas pieņem lēmumus, kas balstās uz skaidru aprēķinu. Taču mūsdienu beheiviorālā ekonomika pierāda, ka cilvēki nepavisam nav racionāli un pamatā pieņemt emocionālus un iracionālus lēmumus.
Ja cilvēkiem jautā, vai viņi ir laimīgi, nav pārliecības, ka atbildes būs ticamas, jo cilvēki parasti grib būt labāki kā viņi patiesībā ir (teicamnieka faktors). Ir veikti daudzi pētījumi, kas analizē to, kā cilvēki atceras sāpes un nepatīkamus pārdzīvojumus. Britu ekonomists Richard Layard raksta: „Mēs tagad zinām, ka tas ko cilvēki saka par to, kā viņi jūtas, ir cieši saistīts ar noteiktu smadzeņu daļu darbību, kas var tikt viegli izmērīta”. Cilvēki, kas apgalvo, ka viņi ir laimīgi arī saviem draugiem šķiet laimīgāki un dzīvo laimīgākas dzīves.
Laime tiek mērīta visdažādākajos veidos. Bet viens no populārākajiem ir sabiedriskās aptaujas. Tā piemēram ASV, jau kopš 1972. gada cilvēkiem katru gadu tiek uzdots viens un tas pats jautājums: vai viņi kopumā jūtas laimīgi vai nē. Lielākā daļa atbilžu nav pārsteidzošas. Bagātie amerikāņi kopumā jūtas laimīgāki par nabadzīgajiem. Bet bagāto valstu iedzīvotāji nav kļuvuši laimīgāki, valstīm attīstoties. Un attīstīto valstu laimes rādītāji ir ļoti līdzīgi.
Zinātnieki tam sniedz 2 skaidrojumus. Kapitālisms ir iemanījies luksus preces pasniegt kā pirmo nepieciešamību – masām piedāvājot to, ko elite jau sen bauda. Un no otras puse cilvēki pieņem pašu par sevi saprotamas lietas, kas agrāk bija nepieejamas. Tagad gandrīz katrā ģimenē ir automašīna, bet pirms 50 gadiem tas nebija iedomājams. Līdzīgi ir arī ar citām lietām, par kurām mēs agrāk pat nezinājām, bet tagad bez tām vairs nevaram iztikt. Cilvēki sasniedzot augtākus dzīves standartus vairs nespēj tos novērtēt, pie tiem pierod.
Kapitālisms arī nespēj visas lietas novest līdz plaša patēriņa precēm, kas būt pieejams ikvienam. Daudzas lietas ko cilvēki novērtē – ekskluzīva automašīna, izglītība labā skolā u.tml. – ir luksusa preces. Taču šīs ekskluzīvās lietas ir tādas tikai tikmēr, kamēr tās nav pieejamas visiem. Ja visi brauks ar Mersedesiem, tas kļūs par parastu auto. Tātad mēs varam par to priecāties tikai tāpēc, ka citi to nevar atļauties.
Viens no pēdējo laiku slavenākajiem ekonomistiem Džons Keinss (1883 – 1946) uzskatīja, ka bagātas sabiedrības kļūtu lēnīgākas un nesteidzīgākas, jo tām būtu mazāk jāpiepūlas, lai baudītu izcilākās dzīves lietas. Taču cilvēki smagi strādā, lai iegūtu lietas, kuras viņi domā padadīs viņus laimīgākus, bet atklāj, ka viņu sūrā darba augļi drīz vien sabojājas. Viņi arī tiecas pēc augstākas vietas sabiedrības hierarhijā, bet tādejādi arī citiem liek darīt to pašu Līdz ar to ikviens zaudē.
Nav gan arī pierādīts, ka mazāk darba padarītu cilvēku laimīgāku. Laika gaitā darba dienas ilgums ir samazinājies līdz vidēji 8 stundām. Vairākās valstīs, piemēram, Francijā tiek runāts arī par pāreju uz 6 stundu darbadienu. Taču bieži vien iegūtais brīvais laiks tiek pavadīts skatoties TV. Pētījumi arī rāda, ka pensionāri, kuri vēl strādā dzīvo ilgāk par tiem kas nestrādā. Šeit, protams, ir jāskata arī nemonetārās darba iezīmes: lielākajai daļai cilvēku patīk vismaz kaut kas no tā ko viņi dara, citi to pat mīl.
Viens no ievērojamākajiem zinātniekiem šai jomā ir Daniel Kahneman, kurš 2002. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā pat nebūdams ekonomists.
Ekonomika attīstās
The Economist apgalvo, ka Pasaules ekonomika kopš 2000. gada aug par 3,2 % gadā, kas ir viens no labākajiem rādītājiem modernajā vēsturē. Cilvēki pēdējo gadsimtu laikā ir kļuvuši daudz bagātāki, dzīvo ilgāku mūzu, bet nav īsti kļuvuši daudz laimīgāki. Kopš 1950. gada amerikāņi tagad lieto 21 reizi vairāk plastmasas, ceļo 25 reizes tālāk pa gaisu un viņiem pieder 2 reiz vairāk automašīnu. IKP ir trīskāršojies. Mēs patērējam vairāk pārtikas kaloriju. Un daudzās citās jomās ir vairāk, vairāk un vairāk. Līdzīgi situācija ir arī citur pasaulē. Lielbritānijā IKP periodā no 1973. līdz 2001. gadam pieauga par 66 %. Taču vai ir palielinājusies arī mūsu apmierinātība ar dzīvi?
Cilvēki daudz vairāk šķirās, vai dzīvo neapmierinātu kopdzīvi. Ir neapmierināti ar vietu, kur viņi dzīvo. Pēdējā gadsimta laikā ir palielinājies to cilvēku skaits, kas sirgst ar depresiju. Tas gan nenozīmē, ka šo problēmu iemesls ir tas, ka mēs esam kļuvuši bagātāki, bet parāda, ka bagātība šīs problēmas neatrisina.
Ja attīstība nedara mūs laimīgus, diezin vai to varētu paveikt ekonomiskā stagnācija.
Kāpēc tas tā notiek? Pētījumi šai jomā parāda, ka modernajam rietumu cilvēkam trūkst kopienas izjūtas – mēs esam zaudējuši kopības sajūtu ar citiem cilvēkiem, kas mums kā attīstītiem primātiem ir nepieciešama. Pētījumi ASV parāda, ka iesaistot cilvēku baznīcas korī vai beisbola fanu klubā vai kādā citā klubā, varbūtība, ka viņš nākamajā gadā mirs ar vēzi samazinās uz pusi. Cilvēkiem mūsdienas ir daudz mazāk draugu (neskaitot draugus sociālajos tīklos) un viņi ar tiem un saviem radiniekiem un kaimiņiem tiekas daudz retāk kā agrāk. Bet mēs esam privatizējuši savu dzīvi, kas nozīmē arī daļēju izolāciju no sabiedrības.
Un pie tā, līdzīgi kā pie klimata izmaiņām, ir vainojama fosilā degviela. Pateicoties tai mēs esam kļuvuši autonomāki un neatkarīgāki no citiem. Pateicoties lētajai enerģijai attīstījās pilsētas un transports. Cilvēku skaits mājsaimniecībās ir samazinājies diezgan strauji. Savu ieguldīju dod arī lielveikali – kad vien vēlamies varam nopirkt jebko un vairs neesam atkarīgi no maiznieka, miesnieka un gadalaika. Bet mēs varam Spāņu salātus ēst tikai tad, ja piekrītam tērēt 100 enerģijas kalorijas, kas ir nepieciešamas to transportēšanai līdz Latvijai, pret 1 pārtikas kaloriju.
Nesen ASV tikai veikts pētījums, kur tika salīdzināti iepirkšanās paradumi lielveikalā un tirgū/ Tirgū cilvēki 10 reizes vairāk sarunājas. Arī reklāmas bizness ir uzķēris šo cilvēku vajadzību pēc kopienas. Senāk reklāmas aicināja: pērc šo mašīnu, jo tai ir vairāk cilindru; tad reklāmas aicināja: pērc šo mašīnu un tev būs sekss ar šo brīnišķīgo meiteni; taču tagad tās saka: pērc šo mašīnu un tev būs kopiena, pēc kuras tu alksti. Bet problēma ir tajā, ka šī mašīna vai citas preces mums nespēj dot šo kopienas sajūtu.
Taču vairāki pētījumi Eiropā, kur ekonomiskās krīzes ietekmē, cilvēku ienākumi pēdējos gados ir samazinājušies, konstatēts, ka cilvēku labklājība un apmierinātība ar dzīve ir patiesībā palielinājusies. Tas tiek skaidrots ar to, ka cilvēkiem vairāk brīvā laika, ko tie var pavadīt ar ģimeni, draugiem un nodoties vaļaspriekiem. Tāpēc svarīgākais laimīgai dzīvē ir sabiedrībā godīgi pārdalīt darbu un ienākumus, nevis tiekties pēc arvien pieaugoša IKP.