Pārtikas mazumtirdzniecība ir viena no septiņām piesārņojumu veicinošākajām nozarēm pasaulē gan pēc saražotā vienreizlietojamā iepakojuma apjoma, gan arī augošajiem neapēstās pārtikas atkritumiem jeb food waste apjoma. Savukārt labu nodomu vadītie politikas plānošanas dokumenti un tiesību aktu izmaiņas, tostarp Vienreizlietojamās plastmasas direktīva un Iepakojuma regula, rada risinājumus un reizē arī jautājumus kā pārtikas ražotājiem, tā arī atkritumu apsaimniekotājiem un patērētājiem. Lai rastu atbildi uz jautājumu, kā tiesību aktu izmaiņas ietekmē uzņēmējus un gala patērētāju uzvedību, nozares eksperti diskusijas “No principa līdz ikdienas pārtikas iepakojumam” ietvaros pārrunāja vairākas ar pārtikas iepakojuma jautājumiem saistītas dilemmas.
Diskusiju iespējams noskatīties Youtube.
Kā diskusijas laikā skaidroja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere, lai apritīgs pārtikas iepakojums kļūtu par normu, nepieciešama skaidra juridiskā bāze (tiesību akti), ekonomiskie instrumenti, kā maksājumi, nodokļi un nodevas, kā arī sabiedrības informētība un zināšanas. “Lai videi draudzīgs, pārstrādājams iepakojums no veikala plaukta nonāktu mūsu groziņos, bet pēc tam tiktu pareizi apsaimniekots, šis process iedzīvotājiem ir jāpadara pēc iespējas vienkāršāks. Šobrīd ministrijā strādājam pie tā, lai Latvijā ieviestu piktogrammu sistēmu – tas nozīmē, ka uz iepakojuma tiktu izvietots apzīmējums, kas paskaidrotu, kurā konteinerā konkrētais iepakojums pēc izlietošanas ir jāievieto. Tas vienlaikus ļautu cilvēkiem saprast, cik pārstrādājam ir šis iepakojums un tādējādi, iespējams, veikt izvēli par labu kādai citai videi draudzīgākai alternatīvai.”
Uzņēmumu motivāciju ieviest apritīga iepakojuma praksi savā ikdienā apstiprināja AS “Maag Latvija” pārdošanas direktors Heino Lapiņš: “Esam novērojuši, ka pēc pandēmijas sabiedrības interese par ikdienā patērēto produktu iepakojumiem ir pieaugusi, taču jāsaka, ka Baltijā ilgtspējīgu un pārstrādājamu pārtikas iepakojumu aizvien novērtē mazāk nekā Ziemeļvalstīs. Tas, iespējams, ir saistīts ar salīdzinoši zaļo vidi, kurā dzīvojam, līdz ar to pieaugošā atkritumu daudzuma problemātika nešķiet tik aktuāla. Šobrīd uzņēmuma ietvaros turpinām aktīvu pāreju uz tādiem svaigās gaļas un gaļas produktu iepakojumiem, kas ir pārstrādājami – tās ir lielas investīcijas, taču redzam, ka gala patērētāji un arī sadarbības partneri novērtē mūsu izvēli par labu ilgtspējīgam iepakojumam.”
Skaidrojot jaunākās tendences iepakojumu materiālu jomā, Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un Lietišķās Ķīmijas Fakultātes pētnieks Oskars Platnieks uzsvēra, ka spiedienu veicināt apritīga pārtikas iepakojuma praksi izjūt arī zinātnieki: “Pēdējo 10-15 gadu laikā notika mēģinājumi pāriet uz tādiem iepakojumiem, kas sadalās dabā, taču ātri vien nāca
pretargumenti, ka saražotā iepakojuma enerģiju ir jāizmanto līdz galam – mēs mēģinājām iet prom no pārstrādes, bet tagad pie tās esam atgriezušies. Turklāt par pārstrādi tagad ir jādomā daudz modernākā izpratnē. Arī uzņēmumi interesējas par ilgtspējīgiem risinājumiem un vēršas pie mums pēc padoma, taču nereti nonāk strupceļā, jo, no vienas puses, ražotājs vēlas individuālu, savam produktam īpaši piemeklētu materiālu, taču, no otras puses, kopīgais mērķis ir ieviest vairāk standartizētu risinājumu, lai iepakojumu pārstrādes procesus efektivizētu.”
Savukārt biedrības “Zaļā Brīvība” vadītājs Jānis Brizga pauda, ka lielākais mācīšanās process vēl ir priekšā, jo valstiskā, uzņēmumu un sabiedrības līmenī jāvienojas par ilgtspējīga iepakojuma definīciju. Līdztekus nevar aizmirst arī par praktisko pusi – cik daudz iepakojumus ikdienā patērējam un pēc tam izmetam. “Mēs esam gājuši dematerializācijas ceļu, ražojot vieglākus un plānākus materiālus, taču vienā brīdī pāršāvām pār strīpu, jo interese savākt šādus iepakojumus ir mazāka, tādēļ tie retāk nonāk līdz pārstrādei. Visos līmeņos būtu jāvienojas par to, kas ir ilgtspējīgs iepakojums, jo šobrīd, neskatoties uz dažādām iniciatīvām un regulējumiem, atkritumu apjomi tikai aug un nu jau tie pārsniedz 400 kg uz vienu iedzīvotāju. Taču pāri visam tas ir sabiedrības kultūras jautājums – ir jāmaina priekšstati par to, kas ir laba un ilgtspējīga dzīve,” uzsvēra eksperts.
Tiešsaistes diskusiju “No principa līdz ikdienas pārtikas iepakojumam” organizēja biedrība “Zaļā brīvība” sadarbībā ar Rīgas Tehniskās universitātes Zinātnes un inovāciju centru un “The Coca-Cola Foundation” atbalstu.
