Dace Akule, ilgtspējīgas modes eksperte
Censties apdomīgāk veidot savu garderobi vai ražot apģērbu ilgtspējīgi nemaz nav tik viegli! Tas ir galvenais secinājums pēc sarunām Rēzeknē, Liepājā un Rīgā, kur piedalījās gan jomas praktiķi – dizaineri un ražotāji, gan cilvēki, kuri domā par zaļāku dzīvošanu apģērbu izvēlē un lietošanā. Uz sarunām aicināja vides nevalstiskā organizācija Zaļā Brīvība, lai mudinātu aizdomāties par mūsu paradumiem un kopīgi domātu par risinājumiem.
Paradumu skice
Sarunu pamatā bija šovasar veiktās anketēšanas rezultāti – informācija no apģērbu birkām par to, kur apģērbs ražots, kāds ir apģērba sastāvs, u.c. Tāpat cilvēki dalījās ar informāciju par to, kā šis apģērbs ir nonācis viņu skapī, cik ilgi tas jau ir lietošanā un vai tas ir ikdienas apģērbs vai valkājams īpašos gadījumos. Protams, anketu rezultātus nevar vispārināt, pieļaujot, ka līdzīgi paradumi ir vairumam Latvijas iedzīvotāju, jo tāds nebija anketēšanas mērķis. Mēs tikai vēlējāmies – caur praktisku iesaisti – cilvēkus rosināt aizdomāties par to, kā mēs veidojam savas garderobes, kā lietojam apģērbus un ko ar tiem darām pēc tam, kad tie mums ir nokalpojuši.
Par spīti iepriekš teiktajam, anketu dati par 1520 apģērbiem dod vērtīgu vielu pārdomām. Ja skatāmies uz apģērbu ražošanas valstīm, tad pārstāvētas ir gan Eiropas valstis, gan Āzija, kur daudzi modes giganti pasūta apģērbu ražošanu salīdzinoši zemo darba spēku un citu izmaksu dēļ. Tas iespējams, jo, salīdzinot ar, piemēram, Eiropu, šajās valstīs ir daudz zemāki vides un darba aizsardzības standarti, un droši vien
lielākā daļa no mums ir dzirdējuši par nedrošajiem un neapskaužamajiem darba apstākļiem. Jāuzsver, ka salīdzinoši liela daļa anketēšanā apskatīto apģērbu ir ražoti mūsmājās – Latvijā. Te iekļauti arī apģērbi, kurus radījuši paši anketu aizpildītāji. Ja mēs šādu anketu dotu aizpildīt citu Eiropas valstu iedzīvotājiem, vairumā valstu šāda specifika neparādītos, jo rokdarbu prasmes sabiedrībā – ne profesionāļu aprindās – tur ir gandrīz izmirušas.
Apkopojot datus par apģērbu sastāvu, jāsecina, ka aina visai labi atspoguļo globālo situāciju: aptuveni viena trešdaļa ir dabisko šķiedru audumi (kokvilna, vilna, zīds, u.c.), un divas trešdaļas – sintētiskie audumi.
Savukārt, atbildes uz jautājumu, kā apģērbs ir nonācis skapī, rāda, ka pārsteidzoši liels skaits apģērbu ir lietoti – iegādāti lietoto preču veikalos, mantoti vai iegūti apmaiņā no draugiem un radiem.
Gudri veidot garderobi
Diskusijās gandrīz vienā balsī dalībnieki atzina, ka veids, kā zaļāk dzīvot apģērbu izvēlē, ir apdomīgi veidot garderobi. Taču ne visiem ir vajadzīgās prasmes, lai to labi izdarītu, piemēram, veidot tā saukto kapsulas garderobi, kas ļauj 12 pamata apģērbus sakombinēt ar citiem akcentiem 60 ansambļu kombinācijās. Tāpat ne visi var – bez kritiska skata no malas – secināt, kas izceļ cilvēka autentisko daili, tāpēc nereti nākas izdarīt negudru izvēli: nopirkt ko tādu, kas nepiestāv un līdz ar to ātri pamet skapi vai tur krāj putekļus. Te jāuzsver, ka daudzi tā sauktās ātrās modes zīmoli šajā ziņā “grēko”, jo reti piedāvā klasiskās krāsas un apgērbu modeļus, liekot patērēt vairāk un ne vienmēr ko tādu, kas mums tiešām piestāv. Tomēr iepriecinošs ir fakts, ka pēdējos gados arvien vairāk modes žurnālos ir ieteikumi, kā ar pamata garderobes vienībām – piemēram, tumšas krāsas zolīdām biksēm, sniega baltu blūzi, u.c. – var sakombinēt apģērbu visam mēnesim.
Sarunās tomēr izskanēja kritika par stila raidījumiem vai stila žurnāliem, kur cilvēki tiek mudināti radikāli pieiet savu skapju revidēšanai izmetot no tiem visu. Protams, šāda “sākam dzīvi no baltas lapas” pieeja var būt atraktīva, bet ne gluži ilgtspējīga – jo nevar būt tā, ka pilnīgi neviens apģērbs nav izmantojams tālāk, kaut vai pāršujot vai pielāgojot. Tomēr skaidrs, ka lielākā daļa cilvēku ir grūti revidēt savu garderobi, jo apģērbam ir liela emocionālā piesaiste – stāsts, kur apģērbs ir ticis valkāts, u.c. Tāpēc speciālista vai gudras draudzenes/ drauga piesaiste palīdzēt kritiski izvērtēt garderobi un dot padomus, kā to pārdomāti veidot, ir kas tāds, ko daudzi novērtētu.
Tendences
Viena iepriecinoša tendence, domājot par ilgtspējīgas gardebes veidošanu, ir arvien augošā vēlme radoši izpausties un veidot savu autentisku dizainu. Piemēram, Liepājas valsts tehnikumā ir liels pieprasījums vakara šūšanas kursiem. Paša radīts nozīmē, ka apģērbs būs vienā eksemplārā – unikums! Turklāt ne tikai bērni izbauda pašu radīšanas procesu – darbu ar rokām, kas ir laba atslodze no ekrāniem.
Tā kā viens no tekstila industrijas izaicinājumiem ir jau saražoto audumu un apģērbu kalni, kas vairs netiek lietoti, daudzi uzskata, ka ilgtspējīgs risinājums ir nevis pirkt mazāk jauna apģērba, bet domāt, kā gudrāk izmantot jau saražotos resursus. Šeit burvīgs atradums bija tikšanās ar ilgstpējīgas modes dizaineri Velgu Krukovsku, kura zem zīmola VelgaCode veido jaunus apģērbus, izmantojot vai nu lietotas drēbes vai audumu atgriezumus, tai skaitā tā sauktos “bezcerīgos” vai nemodīgos audumu baķus, kuri gadiem ilgi netiek izpirkti. Velgas tērpi parasti veidojas no diviem elementiem – diviem lietotiem apģērbiem vai vienu apģērbu, kam pievienoti audumu atgriezumi. Dažkārt esot jāgaida gadi, lai, kā teica dizainere, “atrastu pāri”, kas ļautu sakombinēt tā, lai nezinātājs nepateiktu, ka apģērbs tapis no lietotām drēbēm. Lietotu apģērbu izmantošana jaunu apģērbu dizainā arī nozīmē, ka apģērbs ir izturējis lietošanas pārbaudi – tas vairs nesarausies un tam jau ir “nomazgājusies” daļa ražošanā izmantoto ķīmiju.
Lietoti apģērbi
Sarunas ļāva secināt, ka lietotu apģērbu maiņa un pārdošana, kad paši šo apģērbu īpašnieki savas mantas piedāvā citiem, pieejama ne tikai galvaspilsētā. Andelei Mandelei līdzīgi pasākumi ir gan Liepājā (Lielo drēbju diena, ko organizē “Radi vidi pats”, gan Rēzeknē (organizē veikaliņš “Zaļais”). Savukārt, Rīgā ir pat veikals “Free shop”, kur ikviena prece – arī apģērbs – ir bez maksas!
Izceļams piemērs ir Lemony, kas interneta vietnē pārdod lietotus apģērbus, kurus pirms tam sakopj, piemēram, noņem savēlušos bumbulīšus, piešuj trūkstošās pogas, izmazgā un apstrādā ar karsto tvaiku, u.c. Turklāt – atšķirībā no vairuma citu lietoto preču iegādes vietu – šeit darbojas arī 14 dienu atgriešanas politika! Tas ir gluži cits piegājiens nekā parastajos lietotu preču veikalos, kas vadās pēc “ka tikai prom no manām acīm” principa – nedodot iespēju apģērbu atgriezt.
Taču gan Otrās elpas pārstāvji, gan citi, kuri ikdienā strādā ar ziedotu lietotu preču apmaiņu vai pārdošanu, sarunās atzina, ka ļoti liela daļa ziedoto apģērbu neiztur kvalitātes pārbaudi: ir tik netīri, saplīsuši vai citādi novalkāti, ka tos kā apģērbus vairs nevar lietot. Tā kā šobrīd nav citu alternatīvu, tad Otrā elpa šādus apģērbu kalnus ir spiesti izmest, tāpēc ziedotāji tiek sirsnīgi aicināti kritiski izvērtēt ziedojamo apģērb kvalitāti.
Zaļie izaicinājumi ražotājiem
Tieši tekstila atgriezumi ir vislielākais izaicinājums ražotājiem – vai nu maziem dizaineriem vai lieliem audumu ražotājiem, jo nevienam Latvijā tie nav vajadzīgi, lai, piemēram, tos izmantotu kādā zemākas pievienotās vērtības vai kādā inovatīvā produktā.
Audumu ražotājs Lauma Fabrics sarunā arī dalījās ar saviem izaicinājumiem, ka tikai 50% izejvielu atkritumus sašķirotus sūta uz Nīderlandi kur tos sasmalcina un izmanto kā matraču pildījumu, kā arī pievieno kurināmiem materiāliem. Pārējos atgriezumus ražotājs dod mākslas skolām izmantošanai radošām aktivitātēm, tomēr mazie apjomi, kas šādām aktivitātēm ir vajadzīgi, nepalīdz mazināt atgriezumu kalnus. Ierobežotās telpas to uzglabāšanai, kā arī drošības noteikumi nosaka, ka pēc kāda laika tik un tā šie atgriezumi nonāk atkritumos.
Izmaiņas šajā jautājumā sola nest Eiropas Savienības iniciatīva, kas drīzumā ieviesīs likumdošanu, prasot šķirot tekstila atkritumus un domāt par veidiem, kā tos izmantot aprites ekonomikā. Tas nozīmē, ka valstis būs spiestas palīdzēt vai mudināt ražotājus domāt par jauniem produktiem vai citiem veidiem, kā šo jau saražoto resursu izmantot, nevis glabāt atkritumu kalnos vai sadedzināt – kā tas notiek šobrīd.
Ko tālāk?
Šīs iniciatīvas laikā esam sapratuši, ka daudziem ļoti noderētu ne tikai detalizētāk saprast jautājumu specifiku, bet arī palīdzēt ar praktiskiem padomiem un konsultāciju darbnīcās. Zaļā Brīvība centīsies atsaukties šiem aicinājumiem, turpinot izzināt modes pasaules ietekmi uz vidi, sadarbojoties gan ar teorētiķiem, gan praktiķiem. Drīzumā sāksim darbu ap tekstila atkritumu mazināšanu Baltijas jūras reģionā, par ko – tāpat kā par citām iniciatīvām – ziņosim šeit un Zaļās Brīvības sociālajos tīklos. Turpinājums sekos!
*Saīsināta raksta versija tiks publicēta žurnālā “Zaļā Ieva”. Raksts tapis projekta “Kas ir mūsu skapjos?” ietvaros ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
