Šī ir aizraujoša nedēļa, jo paredzētas gan aktivitātes, gan arī mana “lekcija”, gan iespēja aplūkot, kā šeit norisinās eko tirdziņš. Pateicoties bagātīgām sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem, kas paši cenšas īstenot ilgtspējīgu dzīvesveidu, varu padalīties arī ar vēl jauniem novērojumiem no Čendu.
Šīs nedēļas darbs kopienā vairāk ir pirmais solis iedzīvotājus iepazīstināt ar videi draudzīga dzīvesveida padomiem, atraktīvi cenšoties piesaistīt pēc iespējas vairāk klausītāju, skatītāju un dalībnieku. Varbūt kāds no tiem kļūs vēlāk ieinteresēts tādā līmenī, lai varētu paši veidot savu grupiņu, par ko stāstīju iepriekšējā nedēļas apskatā.
Zaļajās organizācijās kā Latvijā tā arī Ķīnā populāras un veiksmīgas ir spēļu tipa aktivitātes. Piedāvājam spēles par atkritumu šķirošanu, kas ļauj izmēģināt roku, izmantojot atkritumu attēlus uz kartiņām, kuras jāievieto dažādos “konteineros”. Pie reizes arī tiek daudz stāstīts par pareizu šķirošanu un tās nozīmi resursu taupīšanā un saglabāšanā. Turpinām arī aizsākto enerģijas un ūdens taupīšanas padomu “spēli” uz plakātiem, kur katrs atzīmē, kurus padomus jau īsteno vai apņemas īstenot no šī brīža. Šodien ir arī spēle bērniem ar milzu metamo kauliņu un jautājumiem par atkritumiem un iespējamiem risinājumiem. Cilvēki šajā dienā ļoti ir atsaucīgi un daudz līdzdarbojas. Iespējams, daļu motivē balvas par spēlēs sakrātajiem punktiem: jau iepriekš iepazītie vēdekļi, kā arī auduma maciņi, iepirkumu maisiņi u.tml.
Šonedēļ izdodas parunāt arī par šo “lielo problēmu” tēmu (iepriekšējā aprakstā, ka šeit pārāk maz runā par klimata pārmaiņām). Kolēģes piekrīt, ka viņas gribētu vairāk par to diskutēt sabiedrībā, bet reizēm cilvēki negrib daudz par to klausīties, un zūd atbalsts. Tāpēc ir jāizdomā dažādi radoši veidi, kā to sasaistīt ar praktiskām lietām. Varbūt man tas izdosies savā prezentācijā.
Sestdien notiek eko tirdziņš. Ja mēs iedomājamies ko līdzīgu Kalnciema kvartālam, tad šeit tas bija vien mazs stūrītis ārā un pāris telpas iekšā. Lai arī piedāvājums bija ļoti mazs, atmosfēra tiem, kas te darbojas, bija ļoti jauka. Eko izvēles šķiet visur, gan Eiropā, gan Ķīnā, ir līdzīgas. Ārā tirgojas gan ar bioloģiski audzētiem augļiem un dārzeņiem, gan cep bioloģiski ražotu sastāvdaļu pankūkas, gan pārdod atkārtoti lietojamas, mazgājamas higiēnas preces, gan veselību saglabājošus vai uzlabojošus dabiskos līdzekļus. Iekšā uz galda daudz dažādu ilgtermiņā lietojamo līdzņemamo trauku kopējām pusdienām izraibina skatu. Daži šuj maciņus vai leļļu drēbes bērniem, lai iedotu otro dzīvi dažādiem audumiem. Otrā telpā tirdziņa un darbnīcu organizētāji lemj, vai būtu labāk šo visu organizēt biežāk kā tikai reizi mēnesī. Es klusībā ceru, ka tas viņiem izdosies un atbalstītāju pulks augs kuplumā.
Tam seko mana lekcija pašai par sevi – kādas ir manas personiskās ilgtspējīga dzīvesveida rīcības un izvēles; kā es pie tām nonācu (paldies manam brālim); ko es mācos Ilgtspējīgas attīstības maģistra programmā Londonā; kā bija strādāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā; un kā ir darboties kopā ar nevalstiskajām organizācijām vides un īpaši klimata pārmaiņu jautājumos. Tā kā prezentācija notiek ar tulka palīdzību, tā šķiet mazāk aizraujoša man pašai, jo grūtāk atrast atraktīvu, interaktīvu saikni ar klausītājiem. Toties, kad sākas jautājumu daļa un personiskas sarunas, pārliecinos, ka esmu kādu ieinteresējusi, kāds ir iedvesmots, kāds domā par jauniem paradumiem un jautājumiem. Un tas mani pašu iedvesmo un beidzot sniedz pamatīgu gandarījumu, jo galu galā tāpēc es šeit esmu!
Daudz atgriežamies pie runām par plastmasas maisiņu tonnām, un klausītāji atzīst, ka šeit veikalnieki baidās no pircēju “cietumnieku domāšanas”, tāpēc katrs nosvērtais auglis tiek maisiņā tā aizskavots, ka to nevar atvērt nesaplēšot, lai kāds nevarētu tajā ielikt kādu papildus mango pēc nosvēršanas un samaksāt tikai par pirmo. Skumji, bet viņi neredz, ka tas varētu mainīties tuvākajā laikā.
Kad turpinām vakara diskusijas ar ieinteresētākajiem klausītājiem un kolēģēm, pie reizes vakariņojam ar gardiem, asiem ēdieniem. Jau kuru reizi nākas novērot, ka liela daļa restorāniņu servē galda piederumus, krūzītes un šķīvjus, kas nākuši no mazgāšanas iestādes, iefasētus cietā plastmasas iepakojumā, kas nozīmē, ka katrs cilvēks, kurš paēd, iztērē šādu tīro trauku iepakojumu. Nav brīnums, ka atkritumu problēma aug augumā ar cilvēku skaita pieaugumu pilsētā, kas plešas arvien plašāk un augstāk debesskrāpju cienīgās daudzdzīvokļu ēkās. Entuziasti šeit aizvien jūtas bezpalīdzīgi tās cilvēku masas priekšā, kam ir vienalga, ko viņi izmet laukā. Uzsveram nepieciešamību izglītot cilvēkus par to, ka nav tādas vietas, kā “prom”, kur kaut ko izmest.
Iepriecina, ka valdība atbalsta vismaz daļu no zaļajiem centieniem un uz ielām bieži var manīt aicinājumus izmantot zaļāku transportu, informāciju par “zero-carbon future”, bet praksē vēl tāls ceļš ejams. Vēl intriģējoši ir uzzināt, ka daži “zaļie” cilvēki ir izvēlējušies strādāt, piemēram, naftas un gāzes uzņēmumā, lai palīdzētu tām sākt piedalīties zaļas atjaunojamās enerģijas projektos, kas novestu pie pārejas, lai fosilos resursus izmantotu tikai zaļās enerģijas ražošanas nodrošināšanai pašreiz, nevis lai radītu pašu enerģiju. Iepriekš esot piedzīvotas arī neveiksmes, jo ir problēmas savienot šos enerģijas veidus vienā tīklā, kā arī daļa sabiedrības un valstu nav gatavas šai pārejai (sociālekonomiski, nevis tehnoloģiski). Šobrīd gan viņi entuziastiski gatavojas iesaistīties pārmaiņu procesos vēlreiz- ar jaunām zināšanām un spēkiem. Šādas pārmaiņas arī vietējās vides aizsardzības organizācijas uzņemtu ar prieku.