Skip to content

Izmaiņas korporatīvajā sektorā

Kompānijas restrukturizē savas organizācijas, lai būtu konkurētspējīgas pasaules tirgū. Praktiski tās nav kompānijas, kuras konkurē, bet gan strādnieki un vietējās kopienas. Jaunās tehnoloģijas, jaunās menedžmenta metodes un plašas kapitāla pārvietošanas iespējas stiprina kompāniju ražošanas efektivitāti un mazina cilvēktiesību, ētisko investīciju un vides aizsardzības ievērošanu.

Uzņēmumu restrukturizācija rada virkni problēmu tajos strādājošajiem:

  • Uzņēmuma paplašināšana un rentabilitātes celšana izraisa darbinieku masveida atlaišanu.
  • Darbinieki un to kopienas ir spiestas konkurēt (ar zemajām darba algām, elastīgo likumdošanu un zemiem vides standartiem), lai reģionā piesaistītu maksimālu investīciju daudzumu.
  • Notiek brīva kapitāla un darbaspēka plūsma aizvien lētāku ražošanas izmaksu nodrošināšanai, radot nestabilu sociālo situāciju.
  • Ar jaunajām tehnoloģijām aizvieto darbaspēku, kas rada lielu skaitu bezdarbnieku.

Šie jautājumi, kas uztrauc katru strādājošo, ir atkarīgi no uzņēmuma struktūras un vadības metodēm, kā arī liek domāt par plašākām pilnībā no resursiem atkarīgās mūsdienu ekonomikas kopsakarībām.

Darbaspēka migrēšana: globalizētās ekonomikas un politikas sekas

Starptautiskās migrēšanas jautājums ir piesaistījis ievērojamu interesi pēdējo desmit gadu laikā, apmēram tad, kad globalizācija kļuva par populāru jēdzienu. To savstarpējā atkarība tiek interpretēta tā, ka cilvēku migrācija ir globalizēto sabiedrību indikators un uzņēmumu restrukturizācijas rezultāts.

Starptautiska darbaspēka migrēšana ir pieaugošais cilvēku skaits, kas ir spiesti aiziet no pierastās dzīves vides. Viņu piespiedu pārvietošanās un ar to saistītie apstākļi, kurus izraisa ekonomiski, politiski, vides vai ideoloģiski faktori, izmaina  sabiedrības identitāti ar tās apdzīvoto teritoriju, atstāj ietekmi uz sociālo domu rašanos. Piemēram, Marksa teorijā individuāļi vai sabiedrības locekļi darbojas apstākļu diktēti nevis pēc pašu izvēles, kuru var noteikt tradīcijas vai sociālā vide…[11]

Ķīnā, veicot tirgus reformas un radot Pasaules bankas pieprasīto relatīvi mobīlo un lēto darbaspēku, 100 miljoni cilvēku bija spiesti aiziet no savas dzīves vides. Desmitiem miljoni bezdarbnieku tika pārvietoti pilsētās.

Meksikā, kad lauksaimniecības liberalizācija paredzēja pārvietot miljonus nelielās fermās dzīvojošos zemniekus, tūkstoši aizbrauca uz urbanizētajiem apgabaliem darba meklējumos. [14] “Visi pētījumi visos kontinentos rāda, ka strādājošajiem, kuri ir bijuši spiesti atstāt darbu strukturālo pārmaiņu dēļ, parasti atgūt darba vietu ir daudz grūtāk zemākas stabilitātes apstākļos, kad darba tirgus, darba alga un darba drošības ievērošana ir nestabila.”[4;5]

Eiropā Britānijai, Francijai un Rietumvācijai ir ilga pieredze migrējošā darbaspēka izmantošanā. Kopš 1955.gada Vācija ir parakstījusi līgumus, lai iegūtu lētākus strādniekus no Itālijas, Grieķijas, Spānijas, Marokas, Portugāles, Turcijas, Tunisijas, Dienvidslāvijas un pat no Korejas.

Tirgus ekonomika pieprasa lētu darbaspēku, lai aizstātu vietējo prasīgo darbaspēku. Lauksaimniecības uzņēmumi ASV dienvidrietumos ilgu laiku paļāvās uz Meksikas strādniekiem. 1990. gados divi no pieciem fermās strādājošiem bija migranti. Apmēram 40% no Kalifornijā lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir meksikāņi. Sanfrancisko Silikona ielejā elektronikas industrijas zemās darbaspēka izmaksas tika nodrošinātas, nodarbinot sievietes, pēc tam ārvalstniekus un visbeidzot pārvietojot uzņēmumus uz lētajām dienvidvalstīm.[14]

Starptautiskās korporācijas un to darbību aizsargājošās Pasaules tirdzniecības organizācijas līgumi nenodrošina ne tikai brīvo tirdzniecību, bet arī kompānijās strādājošo darbinieku tiesības, piemēram, uz adekvātu atalgojumu. Pēc Ņujorkas Universitātes ekonomista Edvarda Volfa 1999. gada aprīļa pētījumā teiktā, pat tik industrializētā valstī kā ASV strādnieki, ņemot vērā arī inflāciju, pelna mazāk nekā R. Niksona laikos. Vidējā nedēļas alga 1998. gadā ir par 12% mazāka nekā 1973. gadā. Turpretim produktivitāte ir pieaugusi par 33%.

19. gs. 40% no Eiropas darbaspēka emigrēja uz ASV. Līdz ar verdzības atcelšanu 50 miljoni līgumstrādnieku – vergu aizvietotāju pameta Ķīnu un Indiju. Mūsdienās darbaspēka pārvietošana ir aizliegta: “Fizisku personu pārvietošanās attiecas uz cilvēku ierašanos un pagaidu uzturēšanos valstī ar nolūku sniegt kādu pakalpojumu. Tas neattiecas uz cilvēkiem, kuri vēlas iegūt pastāvīgu darbu vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju kādā dalībvalstī.” [5] Par spīti tam, kompānijas importē strādniekus Tuvajos Austrumos, Austrumāzijā un pat Eiropā.

Darbaspēka migrācija un pārvietošana ir divi dažādi gadījumi, taču ieguvēji abos no tiem ir pasaules tirgus dažādo sektoru pārvaldītājas starptautiskās korporācijas, bet zaudētāji – strādnieki. Migrējošā darbaspēka un līgumstrādnieku tiesības tiek pārkāptas katru dienu. Lielās kompānijas to konsekventi noliedz, ieguldot aizvien pieaugošos līdzekļus sabiedrisko attiecību vai mārketinga kopumā attīstībā.

Eiropā telekomunikāciju, elektronikas un transporta sektorā kompānijas aizvien biežāk paplašinās uz darbinieku algu samazināšanas rēķina vai biežāk atlaižot no darba: “[..] 98 procenti no Air France 3200 darbiniekiem streikos sakarā ar kompānijas plāniem samazināt viņu algu koapjomu par 500 miljoniem franku (50 miljoniem latu) gadā, lai finansētu ambiciozu darbības paplašināšanas programmu…”[3;9]

“Vācijas elektronikas grupa Siemens darbības restrukturizācijas plāna ietvaros būtiski samazinās strādājošo skaitu savā datorražotnē [..] Siemens pārstāvis pavēstīja, ka kompānijai nepieciešama restrukturizācija, lai saglabātu kokurētspēju starptautiskā mērogā. Trīs arodbiedrību pārstāvji pauž bažas, ka Siemens gatavo masveida atlaišanas.”:[2;10]

“Sporta preču ražotājs Reebok International paziņojis, ka atlaidīs desmit procentus no kompānija strādājošiem. [..] Reebok, kura darbības rezultāti pēdējos gados ir pasliktinājušies, īsteno plašu restrukturizāciju un izdevumu samazināšanas programmu, lai palielinātu peļņu [..]”: [1;10]

Darbinieku tiesību pārkāpumi apģērbu industrijas pārstāvju ražotnēs: Nike, H&M, C&A

NIKE

Nike ir pasaules lielākā sporta kurpju ražotāja. Katru gadu Nike saražo 90 miljonus kurpju pāru. Pagājušā gada ienākumi palielinājās par 42% – no 6,5 miljardiem ASV dolāru līdz 9,2 miljardiem ASV dolāru. Nike ir viena no kompānijām, kura tērē vislielākos līdzekļus mārketingā.[7] Plaukstošā kompānija 1990. gadu sākumā savā vadības kodeksā rakstīja, ka tās bizness ir balstīts uz “[..] uzticību, komandas darbu, atklātību un savstarpējo cieņu – no mūsu partneriem mēs sagaidām darbošanos pēc tādiem pašiem princpipiem”. Nike arī apgalvo, ka Āzijas un Klusā okeāna reģionā tā piedāvā vislabāk apmaksātās un apstākļiem piemērotākās darba vietas. Indonēzijas darba tirgū, kuru sastāda 78 miljoni cilvēku, no kuriem 40% ir bezdarbnieki, šāds darbs ir liels ieguvums.

Faktisko situāciju atspoguļo daudzi neatkarīgie pētījumi un reizēm arī vadošie masu saziņas līdzekļi. The Economist 1991. gada jūlijā numurā teikts: “ASV pārdotais Nike sporta kurpju pāris maksā 150 $, bet tā izgatavotājas – Indonēzijā dzīvojošās sievietes – saņem 58 centus dienā.” Turklāt nepārtraukti tiek meklēts aizvien lētāks darbaspēks. Sākotnēji ražotnes atradušās Eiropā, Ziemeļamerikā un Japānā, 1980. gados tās tika pārceltas uz Dienvidkoreju un Taivānu, kur darba alga stundā sastādīja 1/10 no algas ASV. Pēc pieciem gadiem arodbiedrību sekmīgās darbības dēļ pusi no ražotnēm pārcēla uz Indonēziju, Ķīnu un Taizemi, iepriekšējā vietā strādniekus negaidīti atstājot bez darba.[9] Kompānijas vadītāju pārkāpumi gan pēc 1995. gada, gan 1997. gada Asia Monitor Resource Centre pētījumiem ir: netaisnīgi noteikta minimālā alga, 12-16 stundu garas darba dienas sešas līdz septiņas reizes nedēļā, bīstami veselības un drošības apstākļi, arodbiedrību veidošanās kavēšana.

Bangladešas strādnieku pieredze ir 80 stundu darbs nedēļā likumā noteikto 60 stundu (48 + 12 virsstundas) vietā. Tas sākas 7:00 un ilgst līdz 14:00 ar 20 minūšu garu pusdienlaiku, par kuru jāmaksā no savas algas. Pēc tam darbs ilgst līdz 20:00 ar 15 min. pārtraukumu. Šie strādnieki mēnesī saņem 32 $, kaut gan vietējā likumdošana nosaka 70 $. Strādniekiem nav līguma ar kompāniju, tātad arī darba garantijas nākotnē. Ernst&Young auditorfirmas 1998. gada pārskatā par Nike tiek ziņots, ka darbinieki strādā ar tādām ķīmiskām vielām, kuras 177 reizes pārsniedz standartus.[7]

H&M

Izmantots tiek ne tikai jaunattīstības valstu, bet arī Centrālās un Austrumeiropas darbaspēks Polijas, Rumānijas un Bulgārijas apģērbu ražotnēs. Tās ir eksportražotnes, kurās viena no galvenajām problēmām ir neapmierinošais minimālās darba algas apjoms, kurš nesasniedz pat iztikas minimuma līmeni.

H&M ir vieni no veiksmīgākajiem zemo cenu un ātri mainošos apģērbu kolekciju tirgotājiem. H&M neražo apģērbu, bet slēdz līgumus ar daudzām rūpnīcām visā pasaulē. Eiropas valstīs  ir notikušas daudzas akcijas pret sliktajiem darba apstākļiem šajās rūpnīcās. Rumānijā atrodas četras no tām, kuru strādnieki min daudzas ar darba apstākļiem saistītas problēmas, piemēram, karstas un ar tvaiku pilnas darba telpas, kā arī neatbilstošas apmaksas sistēmas.

C&A

Otras lielākās apģērbu komānijas C&A situācija ir līdzīga. Rumānijā atrodošās fabrikas situācija ir neapmierinoša un darbam neatbilsotša: gaismekļi atrodas tikai uz katriem diviem darba galdiem, uz griešanai domātiem galdiem to nav vispār, nepiemēroti sanitārie apstākļi, darba telpa ir putekļaina un bez rezerves avārijas izejas.[12]

1997.gada pētījumā par Polijas apģērbu industriju tiek ziņots, ka ar darbiniekiem slēdz darba līgumus tikai uz īsu laiku, nenodrošinot sociālās garantijas, un nedeklarē ienākumus. Darba apstākļi ir neapmierinoši. Sievietes un nelegālie migrējošie strādnieki veido lielu melnā darbaspēka daļu. Samazinot izdevumus, uzņēmēji ir spējīgi konkurēt starptautiskajā tirgū. [6]

Bērnu darbaspēks

Starptautiskās rekomendācijas kā minimālo darba vecumu nosaka 15 gadu vecumu. Par nelegālo darbaspēku uzskata 10 līdz 14 gadu vecus bērnus. Starptautiskā strādnieku organizācija oficiāli ziņo, ka tiek izmantots apmēram 250 miljonu bērnu darbs, praktiski tie ir 500 miljoni. Šī statistika apzina tikai jaunattīstības valstis, bet ne Rietumeiropu un ASV. Āzijā skaitļi ir vislielākie, tai seko Āfrika un Latīņamerika.[10]

ASV lauksaimniecībā migrantu bērnu izmantošana jau ir izveidojusies par rutīnu. 1980. gados apmēram 800 000 bērnu tika izmantoti ražas novākšanas darbos. Statistika liecina, ka no 1983. gada līdz 1990. gadam šāda darbaspēka izmantošana ir palielinājusies par 250%. Bērnu nopelnītā nauda nonāk vecāku rokās, kuri vēlas, lai bērni apmeklētu skolu, tomēr uzskata to par luksusa preci.

Bīstamākās bērnu darba formas ir smagajās industrijās, darbs ar bīstamām vielām vai komerciālā seksuālā izmantošana.[13}

PTO atceļ importa aizliegumu tām precēm, kuras ir ražotas, izmantojot bērnu darbaspēku. PTO nosacījumi aizliedz nevienlīdzīgi apieties ar precēm, pamatojoties tikai uz to ražošanā izmantotajām metodēm – vai tas būtu bērnu darbs, vai izmantotās toksiskās vielas.

Izmantotās literatūras saraksts.

1. BNS/AFP Reebok atlaidīs 10% strādājošo//Dienas Bizness. – 1999. – 15. sept.

2. BNS/AP Siemens atlaidīs strādājošos//Dienas Bizness. – 1999. – 9. marts.

3. BNS/Reuter Air France piloti sāk streiku//Dienas Bizness. – 1998. – 2. jūn.

4. Bojārs J. Globalizācija un cilvēktiesības//Jaunā Avīze. – 1998. – 10.dec.

5. Pasaules tirdzniecības organizācija. – Rīga: LR Ārlietu minstrija, 1997.

6. CEECAP Report on the Impact of Economic Globalisation and Changes in Consumption and Production Patterns in Central and Eastern Europe and Other Countries in Transition/Charkiewicz E., Estere I., Razvan G.M., Young A. etc. – Ljubljana:CEE CAP Regional Secretariat, 1998.

7. Clean Clothes. –  1998. – No.10.

8. http://www.corporatepredators.org

9. http://www.essential.org/monitor/hyper/mm1294.html#topten

10. http://www.ilo.org/public/english

11. Kofman E., Youngs G. Globalisation: Theory and Practise. – London: Pinter, 1996.

12. Made in Eastern Europe. – 1998.

13. The New Internationalist: Child Labour. – 1997. – No.292.

14. The Ecologist: Globalisation: Changing Landscapes of Corporate Control. – 1996. – No.4.