Daudzus gadus Latvijas sabiedrība nebija pieredzējusi demokrātiju un tiesības kuras ar to saistās, bet tagad kopš valstiskās neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijas Republika (LR) par savu galveno uzdevumu ir izvirzījusi demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tajā liela loma ir arī vides aizsardzības kustībai, kura Latvijā ir cīnījusies par labāku vides un dzīves kvalitāti, lai cilvēkiem nodrošinātu visu cilvēktiesību ievērošanu, tai skaitā, tiesības piedalīties lēmumpieņemšanas procesos un saņemt viņus interesējošo informāciju.
Katrai personai ir tiesības dzīvot vidē, kura atbilst viņas vai viņa veselības stāvoklim un labklājībai, un pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vides stāvokli esošo un nākošo paaudžu labā. Šīs iedzīvotāju tiesības ir noteiktas Orhusas Konvencijā. Lai aizstāvētu šīs tiesības un ievērotu šos pienākumus, pilsoņiem ir jābūt pieejamai informācijai, jābūt radītai iespējai piedalīties lēmumu pieņemšanā un jābūt nodrošinātai iespējai griezties tiesā vides jautājumos, un šajā sakarā atzīstot, ka iedzīvotājiem nepieciešama palīdzība, lai nodrošinātu viņu tiesību izmantošanu. Nozīmīga ir arī nevalstisko organizāciju (NVO), masu mediju un elektronisko komunikāciju formu nozīme sabiedrības informētības un apziņas veidošanā. Patērētājiem ir jānodrošina vispārīga un patiesa informācija par produktiem un pakalpojumiem, kas dotu viņiem iespēju izdarīt videi labvēlīgu izvēli.
Cilvēktiesības uz informāciju, politisko līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pieeju tiesu varai ir tradicionāls cilvēktiesību īstenošanas princips, jo katra indivīda izdzīvošana ir saistīta ar vides risku un informāciju, kā no šī riska izvairīties. Neinformēta sabiedrība nav spējīga pietiekami aizsargāt savu dzīvību, īpašumu, kultūras mantojumu, dabas resursus un nevar aicināt valdību mainīt vides politiku.
Jau pirmajos neatkarības gados kļuva skaidrs, ka atjaunot demokrātiju Latvijā nebūs tik viegli, kā sākotnēji bija domāts. Veidojot demokrātisku valsti vides jautājumi, kā kritika bijušajam režīmam zuda un palika otrajā plānā aiz sociālekonomiskajām problēmām. Bet līdz ar to, vides sfēra kļuva par piemēru, kur ir sasniegta liela sabiedrības līdzdalība, jo vides jautājumu risināšana nav iespējama bez sabiedrības spiediena.
Vides degradācija un ar to saistītās parādības var ietekmēt ne tikai cilvēku veselības stāvokli un labsajūtu, bet arī ekonomiku un vispārīgu dzīves kvalitāti. Ir svarīgi vides politikas veidošanā iesaistīt visus sabiedrības sektorus: sabiedrību, zinātniekus, biznesa struktūras un NVO. Nevalstisko struktūru loma vides aizsardzībā ir acīmredzama vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Zinātnieki nodrošina lēmumu pieņēmējus ar kvalitatīvam lēmumam nepieciešamo informāciju. NVO izskaidro zinātnieku atklājumus un pētījumus sabiedrībai un mobilizē tās viedokli kādam konkrētam gadījumam. Sabiedrība kopā ar NVO izdara nepieciešamo spiedienu uz valsts vai pašvaldību institūcijām. Bizness un industrija lobē attiecīgās institūcijas, lai nepieļautu to biznesam traucējošu lēmumu pieņemšanai un veic sabiedrības informēšanu par viņu preču un pakalpojumu minimālo ietekmi uz vidi.
Vides aizsardzības un pieņemto lēmumu kvalitāte ir atkarīga no tā, vai visi šie augstāk minētie sabiedrības sektori aktīvi iesaistās lēmumpieņemšanas procesos. Sabiedrības informētību un līdzdalību mūsdienās nodrošina ar likumu. Sabiedrības loma vides politikas veidošanā ir divpusīga. No vienas puses, sabiedrībai ir jāsadarbojas ar oficiālajām institūcijām, lai veiktu vides aizsardzības aktivitātes, bet, no otras puses, sabiedrībai ir jāveic gan likumdevēju, gan izpildvaras monitorings. Ja valsts nepilda savas funkcijas vai pārkāpj likumdošanu, sabiedrībai ir jābūt gatavai rīkoties, lai aizstāvētu privātās vai publiskās tiesības. Lai nodrošinātu šo līdzdalību sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai un lēmumu pieņemšanas procesiem, bet svarīgi ir arī, lai sabiedrība var sevi aizsargāt pret kaitējumu videi un tai būtu nodrošinātas tiesības griezties tiesā. Piemēram Latvijas likuma “Par vides aizsardzību” nosaka, ka LR iedzīvotājiem ir tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, lai kompetentas valsts institūcijas, juridiskās personas un to amatpersonas, kā arī fiziskās personas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas šo vidi pasliktina, kaitē iedzīvotāju veselībai vai apdraud viņu dzīvību, intereses un īpašumu.
Arī Padomju Savienības laikā pastāvēja vides likumdošanas akti, bet vairumā gadījumu sabiedrībai nebija iespējams aizstāvēt savas tiesības balstoties uz tiem. Vienīgais veids, kā sabiedrība varēja iesaistīties, bija valstij palīdzēt ievērot Komunistiskās partijas noteiktās vides aizsardzības pasākumus. Sabiedrībai nebija iespējams ietekmēt valsts lēmumus jo nebija nodrošināta pienācīga to caurspīdība. Arī valdības kritizēšana bija bīstama un sūdzēt tiesā valsts institūcijas par vides likumdošanas pārkāpumiem bija absurda.
Pēdējo gadu laikā ir notikusi liela pieredzes pārņemšana no rietu attīstītajām demokrātijām. Arī Eiropas vides ministru tikšanās “Vide Eiropai” procesa ietvaros ir devušas savu artavu Latvijas vides likumdošanas attīstībā un sabiedrības iesaistīšanā vides politikas izstrādē un monitoringā. Šī procesa ietvaros, 1998. gada vasarā, pieņemtā Konvencija “Par pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pieeju tiesu varai vides jautājumos” ir nozīmīgākais notikums pēdējās dekādes laikā šajā tēmā.
Kaut gan daudz kas pēdējo gadu laikā ir mainījies, pastāv vēl daudzas neskaidrības un nepilnības vides likumdošanā, īpaši salīdzinot ar rietumu attīstīto valstu likumdošanu. Tagad, sabiedrībai ir vara un iespējas piedalīties lēmumpieņemšanas procesos, bet diemžēl, cilvēki nezina savas tiesības un iespējas, kuras viņiem garantē likums. Sabiedrības zemā interese par vides problēmām un likumdošanas nezināšana, enerģijas trūkums izmantot ar likumu dotās tiesības un pastāvīgā cīņa ar ekonomiskajām problēmās, tas viss kopā noved pie nepilnīgas vides aizsardzības politikas realizācijas. Līdz ar to visa atbildība par vides politikas īstenošanu gulstas uz ierēdņu pleciem, kuri arī bieži vien nav kompetenti apskatāmajos jautājumos un negrib iesaistīt sabiedrību lēmumpieņemšanas procesos. Arī tieslietu sistēma nepalīdz atrisināt šo problēmu, jo pilsoņu vides tiesību aizstāvēšana ir jaunus fenomens Latvijas tieslietu sistēmā un trūkst kompetentu tiesnešu.
No 1998. gada 23.-25.jūnijam Arhusā, Dānijā notika Ceturtā Vides Ministru konference “Vide Eiropā”. Šīs konferences laikā, 36 dalībvalstu vadītāji, ieskaitot Latviju, kā arī Eiropas Savienība, parakstīja konvenciju “Par pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos un vides jautājumu izskatīšanu tiesas ceļā”.
Konvencijas tekstā jāuzsver šādi pozitīvi elementi:
- katram pilsonim ir tiesības uz viņam interesējošo informāciju, nepamatojot tās vajadzību un nepieļaujot diskrimināciju;
- sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas nepieciešamība lēmumu pieņemšanas procesos jau no agrīnajām fāzēm;
- valdībai jāņem vērā sabiedrības ierosinājumi.
24.jūnijā Ministru konferences ietvaros notika speciālā sesija “Stiprinot līdzdalības demokrātiju ilgtspējīgai attīstībai”, kurā nevalstisko organizāciju pārstāvjiem bija iespēja izteikt savus viedokļus un tikt uzklausītiem.
NVO koalīcija pieprasa visām konvencijas parakstītājvalstīm izveidot un attīstīt:
-
- spēcīgu un “caurspīdīgu” konvencijas realizācijas mehānismu, plaši tajā iesaistot sabiedrību, izstrādājot pilsoniskas sabiedrības līdzdalības procedūras, lai ņemtu vērā sabiedrības izstrādātos ieteikumus un ziņojumus atbildīgajām institūcijām nacionālajā un starptautiskajā līmenī;
-
- piesārņojuma samazināšanas un pārneses reģistru (PRTRs) regulējošos noteikumus;
-
- veidus, kā nodrošināt un palielināt sabiedrības informētību par vides jautājumiem, ar elektronisko masu saziņas līdzekļu palīdzību;
-
- mehānismus, kuri nosaka sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītās sabiedrības politikas izstrādāšanā;
-
- skaidru mehānismu, kas ļautu pilsoņiem iesaistīties ar vidi saistīto nacionālo likumdošanas aktu izstrādāšanā;
-
- darbības plānu konvencijas realizācijai nacionālajā līmenī, iesaistos pilsonisko sabiedrību un ceļot tās kapacitāti;
-
- procedūras, lai nodrošinātu konvencijas mehānismu “caurspīdīgumu” un pieejamību sabiedrībai.
NVO sektors prasa valdībām pēc iespējas ātrāk uzsākt Konvencijas ratifikācijas un realizācijas procesu.