Zanda Aleksandra Skuja ir Zaļās brīvības brīvprātīgā, kas šovasar vairākas nedēļas apmaiņas programmā pavadīja Ķīnā, strādājot vides organizācijā. Turpmākajās nedēļās publicēsim Zandas pārdomas par piedzīvoto, bet gada nogalē Ķīnas kolēģi brauks pie mums uz Rīgu.
Ierašanās un iepazīšanās
Esmu nonākusi Ķīnas dienvidrietumos, Sičuaņas provinces galvaspilsētā Čendu, kur esmu nosūtīta Ķīnas un Eiropas pieredzes apmaiņas programmā vides aizsardzības organizācijām EU-China NGO Twinning Exchange (http://www.eu-china-twinning.org/). Programmas ietvaros darbosimies klimata pārmaiņu, zema oglekļa attīstības, cirkulārās ekonomikas, atkritumu samazināšanas un resursu taupīšanas, kā arī ilgtspējīga dzīvesveida jomās.
Tieku laipni sagaidīta ar aktivitāšu sarakstu, kurās palīdzēšu organizācijas sešām darbiniecēm un brīvprātīgajiem sasniegt publicitāti gan fotografējot, gan rakstot angliski. Tā kā Čendu milzīga problēma ir lielais atkritumu daudzums, ko saražo tās 14 miljoni iedzīvotāju, un resursu pārtēriņš, tad tās arī ir aktivitāšu galvenās tēmas, kurās izglītosim un iesaistīsim vietējos iedzīvotājus. Tas gan nākamajās nedēļās. Ķīnai raksturīga komunikācija ir nekam neteikt “nē”, bet arī nepieturēties pie stingriem termiņiem, jo, visam sakot “jā”, visu laikā paspēt arī nevar. Vēl viena iezīme ir mainība, jo acīmredzot, te valdība nosaka, ka brīvdienas var pārcelt, tāpēc kopienas, uz kurām paredzēts braukt, reizēm maina nolemtos datumus. Tā arī mūsu aktivitāšu saraksts ir mainīgs, katru otro dienu kaut kas pārceļas. Mēs tikmēr turpinām sagatavošanas darbus. Man arī paredzēts pastāstīt par savu pieredzi, ko es studēju Londonā maģistru programmā Ilgtspējīga Attīstība, ko daru Latvijā, un kā vispār Latvijā vides aizsardzība notiek praksē, kā strādā „zaļo” organizācijas, un kāds ir cilvēku atbalsts. Jautājumi patreiz ļoti nekonkrēti, viss ir vispārīgs, jo mūsu Latvija viņiem ir tāla un neizprotama, tāpēc arī mana lekcija pašai par sevi top ļoti vispārīga.
Darba dienas zaļajā birojā
Pirmajā nedēļā dzīvojam pa biroju un gatavojam prezentācijas un rakstus. Roots and Shoots izglīto iedzīvotājus pilsētā par atkritumu samazināšanu un pārstrādāšanu, un cenšas ieviest kompostēšanu. Izmantojam vietējās saziņās aplikācijas WeChat, lai uzrunātu gan cilvēkus, gan vietējo pārvaldi par labajiem piemēriem pasaulē, ko varētu ieviest Čendu. Tāds ir arī rakstiņš par manu pieredzi no Londonas laikiem, kad dzīvoju blakus The Phoenix Garden, kas ne tikai pašu liekās lapas un augus kompostēja, bet ari pieņēma kaimiņu virtuves atkritumus. Vēl pie pirmās nedēļas darbiem ir prezentācijas un apmācības sagatavošana ziedu veikalam, kas grib uzsākt kompostēšanu.
Tā kā saziņa ir grūta dēļ vietējo angļu valodas zināšanām, daudz kas ir jāuzmin un darbi vedas lēnīgāk. Viņi novērtē eiropiešu spēju strādāt un saprast efektīvi, bet bez tālākajiem komentāriem ir grūti uzlabot kaut ko. Personiskajai pieredzei, lai iepazītu Sičuaņas provinci, pusslodze nāk par labu, jo arī tas prasa ievērojamu laiku, it īpaši, ja ceļo ar diviem maziem bērniem. Šo atpūtas daļu no Ķīnas var redzēt manā Facebook profilā.
Roots and Shoots meitenes, pašas dzīvo cik zaļi vien iespējams, un ari citiem to māca. Ēd tikai līdzi paņemtu ēdienu vai dodas uz ēstuvēm, kur dod īstus, nevis vienreiz lietojamos traukus (ēstuves un to trauki un iepakojumi ir milzīga atkritumu daļa Ķīnā). Birojs un trauki tiek mazgāti ar bio līdzekļiem. Savas krūzītes izmazgāšanai man iedod sauju ar sāli. Vēl tīrīšanai viņas gatavo citrusaugļu enzīmus, to māca arī citiem (recepte sekos vēlāk).
Ikdienišķie novērojumi
Atkritumu šeit ir patiesi daudz, un ir ļoti, ļoti grūti no tiem izvairīties. Kolēģes arī to atzīst, ka pat pašām ir vai neiespējami ar to cīnīties. Piemēram, ejot gan uz ielas tirdziņiem, gan lielveikaliem, visus augļus ieliek maisiņā. Turklāt, katra veida augli atsevišķā. Ja Latvijā var palūgt uzlīmi no svariem līmēt tieši uz mango, tad te to nevar un viss. It īpaši, ja esi svešinieks un nemāki vietējo valodu. Tad, ja kaut kas ir smagāks, tad ieliek divos maisiņos. Ja rādi, ka ir pašam savs maisiņš, tad viņi ieliek savā maisiņā un tad ar visu to- tavā. Veikalā vēl trakāk: pēc nosvēršanas maisiņu aizlīmē ar uzlīmi vai aizskavo tā, ka nesaplēšot to nevar dabūt vaļā, tāpēc nav nekādas runas par otrreizēju izmantošanu pašu nolūkos. Turklāt tik daudz līdzi ņemamu mizoto gurķu, sviestmaižu vai bērnu nelabās dūšas maisiņu vienkārši nevajag.
Otra lieta ir ēšanas kultūra. Populārs ir ielas ēdiens, un, lai arī daļā no ēstuvēm ir daži galdiņi, daudzi ēdienu ņem līdzi. Arī mēs pirmajā nedēļā, kamēr mazākie ceļotāji vēl adaptējas un reizēm ir pārāk piekusuši, lai sēdētu mierīgi ēstuvē, ņemam ēdienu uz mājām. Tas nozīmē, ka nūdeļu zupa tiek ielieta maisiņā, kas tiek ielikts kartona trauciņā, savukārt tas vēl otrā maisiņā. “Pelmeņus” un gaļas gabalus nekādā gadījumā nesaliks vienā, pat ja prasīsi. Uz iepakoto irbulīšu atteikumiem, jo mājās mums ir, te lielākoties nereaģē. Mana zaļā sirdsapziņa šajā pilsētā sāp pie maksimālās robežas. Dzīvot te un neēst augļus un vietējos ēdienus ir pilnīgi muļķīgi, savukārt apzināties, ka dienā mūsu ģimenes miskastē nonāk tik daudz maisiņu- arī grūti.
Turklāt atkritumu pārstrādāšanas centieni te diez ko nedarbojas. Pilsēta ir pilna ar dubultajām miskastēm- vienā pusē ir pārstrādājamie (papīrs, metāls, plastmasa, stikls), otrā visi pārējie. Diemžēl abas ir pilnas ar visa maisījumu, cilvēki pie miskastes nepiestāj izlasīt, ko kurā pusē likt, tikai samet. Vienīgi lidostā bija manāma kāda šķirošana, bet tas iespējams vairāk ielidojošo ietekmes dēļ. Paši varam tik vien, kā mēģināt lietot mazāk izmetamās lietas un tās, ko izmetam, samazināt apjomā.
Toties mums izdodas nepirkt ūdeni, jo tam bijām jau sagatavojušies. No krāna te dzert nevar. Stacijās gan ir dzeramā ūdens krāni, dažās tūristu vietās arī, bet mēs pamatā izlīdzamies ar mūsu filtrējošo pudeli no Gandra un attīrošajām tabletēm, kuras šķīdinām mājas ūdenī. Garšo mazliet pēc baseina, bet ar vietējo, nevaskoto citronu sulu ir diezgan labi. Galvenais, ka droši, un esam izvairījušies no milzu kaudzes ar plastmasas pudelēm. Prieks arī beidzot baudīt sezonālos un vietējos svaigos augļus, kas netiek vesti pāri pus pasaulei.
Mazliet satrauc, ka nav izsekojamības, no kurienes augļi nāk. Ceru, ka Čendu tuvumā nav tādu problēmu kā pie Guandžou (Guangzhou), kurai blakus ir ciemats, kas cieš no nesakārtotām atkritumu izgāztuvēm un dedzināšanas. Tur visa augsne ir saindēta, un turienes iedzīvotājiem nekas cits neatliek, kā audzēt visu tajā pašā zemē, un gan ēst pašiem, gan tirgot pilsētā. Mani kolēģi nevar neko vēl pastāstīt par pārtikas drošību.
Čendu, neskatoties uz miljoniem cilvēku, platajām ielām, karstumu un mitrumu, dabisko miglu, un arī smogu un piesārņojumu, nav nelabu smaku. Pēc sajūtas PM piesārņojumu grūti noteikt, jo elpošana ir smagāka arī dēļ nepierastā klimata. Atvieglojoši ir tas, ka ir ļoti liels skaits riteņbraucēju, ļoti daudz dažādu rolleru, no kuriem lielākā daļa ar elektriskajiem motoriem. Neredzam vecas mašīnas, kas būtu videi nedraudzīgas gan ar izplūdes gāzēm, gan lielo degvielas patēriņu. Arī ārkārtīgi lielu un jaudīgu mašīnu īpatsvars nav jūtams, jo šeit laikam nav tik būtiski kā Rīgā pilsētā braukt ar milzu džipu. Daudzi ceļo ar ērtiem, regulāriem, tīriem un pēc izplūdes gāzēm nesmirdošiem autobusiem, kā arī ar metro, savukārt uz ārpusi kursē ātrvilcieni, kas pamazām nomaina parastos autobusus. Šādas Ķīnas pilsētas varētu nākotnē būt vienas no tām, kas ieviestu tikai elektrotransportu.