Mēs sēžam uz granīta bluķa, kas izslejas no zemes, tālu no cilvēku valstības. Visapkārt mums ir dabisks mežs, un lejā mēs caur kokiem varam saskatīt upi, kuras ceļš vijas pa stāvu, mežiem klātu ieleju. Visu pārpludina saules gaisma, un kā klusi debesu kapteiņi spodri balti mākoņi ierindā peld pāri debess plašo zilumu. Tālumā uz brīdi ieraugām okeāna tirkīzzilo velvi, kas majestātiski mirdz saulē.
Skatoties uz šo ainu, ekologu iedvesmotu neskaitāmās mijiedarbības, kas noris starp saredzamajām un ārpus redzes loka – augsnē un upē – esošajām dzīvajām būtnēm. Putni nes kāpurus, lai pabarotu savus mazuļus, tā palīdzot ierobežot tauriņu populācijas, un arī putnu skaits tiek uzturēts līdzsvarā – to dara zvirbuļu vanagi, kas lido caur kokiem kā akrobāti.
Klimatoloģe, skatoties uz mākoņiem, kas traucas pa tumši zilajām debesīm un sajūtot uz vaiga siltu vēsmu, zinātu, ka ir ieradusies siltā atmosfēras fronte, kas no siltākām zemēm atnes jauku laiku.
Ģeologs uzmanīgi lūkotos uz granīta akmeni un domātu par to, kā tas veidojies Zemes mantijā augsta spiediena un temperatūras ietekmē, un apbrīnotu lielo minerālu dažādību melnā, zaļā, palēkā un baltā iezī.
Ģeomorfologs apbrīnotu, kā upe miljoniem gadu gaitā ir spējusi izgrauzt šādu dziļu, krauju ieleju, un okeanogrāfe varētu mums pastāstīt par okeānā peldošo aļģu veidiem un par barības vielām bagātajām straumēm, kas tās uztur.
Ikviens no šiem zinātniekiem varētu pieredzēt vien ierobežotu brīnumu, jo viņu prātus iegrožotu atbilstošās nozares intelektuālās robežas. Katrs no viņiem, ja lūgts, varētu pastāstīt iedvesmojošus stāstus no sava skata punkta: par putniem, kāpuriem, atmosfēru, mākoņiem, okeāniem un klintīm, bet ļoti ticams, ka neviens no viņiem nevarētu izstāstīt jums stāstu par to, kā visi šie dabas tīkla brīnumainie pavedieni ir cieši saistīti. Kāds tieši ir sakars starp granītu, uz kura mēs stāvam, un krāšņajiem baltajiem mākoņiem, kas peld virs mums? Protams, šī saikne labākajā gadījumā ir trausla; protams, nevar būt cieša sakara starp lietām, kas ir tik acīmredzami būtiski atšķirīgas kā klints un mākonis.
Gajas teorija rāda ko citu. Tā parāda apbrīnojamo sakaru starp patīkamo, komfortablo temperatūru, ko sajūtam šai jaukajā dienā, un klinti, upi, mežu, tālīno okeānu un mākoņiem. Šo teoriju izlolojis Džeimss Lavloks (James Lovelock), kas, strādājot NASA un meklējot dzīvību uz Marsa, pieredzēja spēcīgu atklāsmi par Zemi. Salīdzinot Zemes atmosfēras sastāvu ar Marsa un Venēras atmosfēru, viņš izteica domu, ka pati dzīvība ir ne tikai izveidojusi Zemes atmosfēru, bet arī to regulē, miljardiem gadu uzturot tās sastāvu dzīvībai labvēlīgu.
Tradicionālā zinātne saka, ka tā nevar būt. Dzīvībai nevar būt tik nozīmīga ietekme uz atmosfēru, jo dzīvas būtnes nav nekas vairāk kā planētas Zemes otrās šķiras pilsoņi. Globālo temperatūru un skābumu, divus galvenos mainīgos dzīvē, nosaka nedzīva akmens, atmosfēras un okeāna pasaule. Dzīvām būtnēm jāpielāgojas šiem apstākļiem vai jāmirst. Šajā stāstā dzīvei nav atvēlēta nekāda nozīmīga ietekme uz nedzīvo pasauli un, līdzīgi kā pasīvs pasažieris laivā, tā nespēj ietekmēt, kurp laiva dodas vai cik ātri tā tur nokļūst.
Lavloka atskārsme, tālāk izstrādāta kopā ar mikrobioloģi Linnu Marguli (Lynn Margulis), rāda pavisam citu attēlu. Gajas teorija ierosina divas radikālas atkāpes no tradicionālā uzskata. Pirmā ideja ir, ka dzīvība dziļi iespaido nedzīvo dabu, piemēram, atmosfēras sastāvu, kas tad atgriezeniskā reakcijā ietekmē dzīvās dabas veselumu. Gajas teorijas piekritēji lieto terminu “ciešs savienojums pāros”, runājot par šīm atgriezeniskajām saitēm, lai uzsvērtu mijiedarbības spēku, kurā abi partneri tiek pamatīgi pārveidoti.
Otrais ideja ir tāda, ka no šī ciešā dzīvās un nedzīvas dabas savienojuma rodas negaidīta īpašība. Šī negaidītā īpašība ir Gajas, Zemes sistēmas kā tādas, spēja uzturēt globālās vides svarīgākos aspektus, tādus kā globālā temperatūra, līmenī, kas ir labvēlīgs dzīvībai, par spīti ārējiem un iekšējiem satricinājumiem un traucējumiem.
Šī veida spēja, ko zinātnieki sauc par pašregulāciju, parādās visās dzīvās būtnēs, arī cilvēka ķermenī, kas var regulēt tā iekšējo temperatūru optimālā līmenī, pieredzot plašas ārējās temperatūras variācijas. Gaja ir zināmā mērā dzīva, jo tai ir vismaz viena ar dzīvām būtnēm kopēja īpašība, proti, pašregulācijas spēja.
Sēdēdami uz granīta bluķa, mēs varam atcerēties Gaju, apcerot, cik šķietami attāli saistītas lietas, kā mākoņi, akmeņi, koki un okeāna aļģes, faktiski ir cieši savienotas Gajas, mūsu pašregulējošās, dzīvās Zemes, daļas. Turklāt Gajas teorija rāda, kā šī savstarpējā atkarība ir devusi mums lapu koku mežu, nevaldāmo upi, siltumu un zilo okeānu – visu to, kas rada šo brīnišķo dienu.
Ceļojumu caur Gaju uzsāksim, apcerot saites starp šī liegās dienas mājīgo temperatūru un granīta akmeni, uz kura sēžam. Saraujieties līdz atoma lielumam un ienirstiet akmenī! Nebaidieties: šeit ir gana vietas kustībām. Tas, kas bija blīvs akmens, ir kļuvis par ietilpīgu kristāla matricu no kalcija, skābekļa, alumīnija, silīcija un citiem joniem, kas viens no otra atrodas tik tālu kā zvaigznes naksnīgās debesīs.
Pievērsīsim uzmanību kalcija joniem, jo tiem ir izšķiroša loma Gajas dzīvē. Kā pilī ieslodzītās pasaku princeses, elektriskie spēki akmens matricā kalcija jonus padarījuši nekustīgus jau varbūt 200 miljonus gadu vai ilgāk.
Joniem ir tikai viens veids, kā izbēgt. Tiem jāiesaistās ķīmiskā reakcijā ar lietusūdeni un atmosfēras oglekļa dioksīdu. Kad divi pēdējie satiekas, oglekļa dioksīds tiek ieslēgts ogļskābē, kas nekavējoties sadalās ūdeņraža jonos un bikarbonāta jonos. Pozitīvi lādētie ūdeņraža joni tad iejaucas elektriskajos pievilkšanās spēkos, kas akmens matricās tur sagūstītus kalcija jonus, atļaujot tiem apvienoties ar bikarbonāta joniem, veidojot kalcija bikarbonātu.
It kā ūdens būtu darbojies kā priesteris un ķīmiskā laulībā savienojis oglekļa dioksīdu un kalciju. Šīs laulības atvase, kalcija bikarbonāts, no atmosfēras attīra oglekļa dioksīdu “šķidrā”, šķīstošā formā. Lamatās noķerto oglekļa dioksīdu upes un gruntsūdens aizskalo uz okeāniem.
Okeānā sīciņas zeltainās aļģes kokolitoforīdas uzņem kalcija bikarbonātu un to izmanto, lai veidotu izsmalcinātus gliemežvākus no krīta – kalcija karbonāta. Kad šie mikroorganismi nomirst, to ķermeņi nogrimst okeāna dibenā un miljoniem gadu gaitā izveido masīvas krīta iegulas, tādus kā Doveras baltās klintis. Šie krīta slāņi var neskarti saglabāties simtiem, reizēm tūkstošiem, miljoniem gadu, un tie ir Gajas vienīgā ļoti ilglaicīgā no atmosfēras izrautā oglekļa dioksīda noliktava.
Kad jūs ar Gajas acīm apcerat krīta vai kaļķakmens iegulas, jūs redzat atmosfēras oglekļa dioksīdu, kas pārvērsts cietā vielā, sacietējušu atmosfēru. Visbeidzot daļa krīta Zemes lielo tektonisko plātņu nemitīgās, pakāpeniskās kustības rezultātā tiek iebīdīta Zemes dzīlēs. Šeit krīts izkūst, atbrīvojot oglekļa dioksīdu, kas atgriežas atmosfērā caur vulkāniem un atverēm okeānā – galvenajiem dabiskajiem gāzu avotiem.
Oglekļa dioksīds ir siltumnīcas efekta gāze. Šādas gāzes iesloga saules enerģiju, ko Zeme izstaro kā siltumu, tādējādi uzturot planētu par kādiem 33oC siltāku, nekā tā būtu, ja atmosfērā nebūtu siltumnīcas efekta gāžu. Oglekļa dioksīda līmeņa krišanās iežu dēdēšanas dēļ no cilvēka redzes punkta ir sāpīgi lēna, pārāk lēna, lai atrisinātu globālās sasilšanas problēmu. Paies vairāk kā 500 000 gadi, līdz oglekļa dioksīds, ko esam ievadījuši atmosfērā, tiks ieslēgts krīta nogulsnēs jūras dibenā. Bet, ja oglekļa dioksīds uztur Zemi siltu, vai tad nav bīstami to aizvākt? Vai pārāk daudz gāzes attīrīšana no atmosfēras nevar novest pie katastrofiskas globālās atdzišanas un pārāk maz – pie dzīvību apdraudošas globālās sasilšanas?
Mēs zinām, ka nav bijis neviens šāds dzīvību iznīcinošs notikums, jo dzīvo būtņu fosiliju ir pārpārēm. Šķiet, ka Gajai ir termostats, kas 3,8 miljardus gadu, kopš uz planētas valda dzīvība, uzturējis tai tieši piemērotu temperatūru, un izrādās, ka tur ir iesaistīts iežu dēdēšanas process, ko mēs tikko pieminējām.
Iedomājieties intensīvas vulkānu aktivitātes periodu, kas izmet atmosfērā miljardiem tonnu oglekļa dioksīda. Zemes temperatūra tad palielināsies un tāpat arī nokrišņu daudzums, jo būs pieaugusi iztvaikošana no okeāniem. Siltāka temperatūra un vairāk nokrišņu kopā palielina kalciju saturošo iežu dēdēšanu, kas savukārt piesaista daļu no atmosfērā papildus esošā oglekļa dioksīda, tādējādi atdzesējot Zemi. Bet uz vēsākas Zemes samazinās nokrišņu daudzums un ir mazāka kalciju saturošo iežu dēdēšana, tāpēc var uzkrāties oglekļa dioksīds, kas no vulkāniem nokļūst atmosfērā, tā atkal paaugstinot temperatūru uz Zemes. Tomēr tagad, kad temperatūra atkal ir pacēlusies, arī nokrišņu līmenis paaugstinās, izraisot vairāk dēdēšanas un tāpēc zemāku temperatūru, un tā tālāk. Šādu nekad nebeidzamu loku sauc par negatīvu atgriezenisko saiti, jo visa sistēma ir negatīva pret pārmaiņām – tā cenšas stabilizēt apstākļus, par spīti ārējiem satricinājumiem.
Džeimss Lavloks un viņa kolēģis Maikls Vaitfīlds (Michael Whitfield) izteica pieņēmumu, ka ar šo tīri fizisko un ķīmisko negatīvo atgriezenisko saiti nepietiek, lai izskaidrotu patīkamo temperatūru, ko mēs tagad jūtam. Viņi uzsvēra, ka dēdēšanas ķīmija viena pati nevarētu no atmosfēras būt aizvākusi tik daudz oglekļa dioksīda, lai padarītu Zemi tik vēsu kā šajā jaukajā dienā. Viņi izteica pieņēmumu, ka šajā stāstā kaut kā trūkst, un šī trūkstošā sastāvdaļa ir pati dzīvība.
Dzīvība parādās stāstā, paātrinot iežu dēdēšanu daudzos interesantos un agrāk neparedzētos veidos. Meklējot barības vielas, augu saknes salauzī iežus daudzos sīkos gabaliņos, stipri palielinot virsmas laukumu, kurā var notikt oglekļa dioksīda un kalcija laulības. Dažu baktēriju sekrēcijas maisījumi plaisās un plīsumos piebriest, izraisot tālāku fragmentāciju, un ķērpji un citi organismi izdala īpašas skābes, kas saēd iežus. Augsnes mikroorganismi izmanto skābekli, lai sadalītu mirušos ķermeņus, izdalot oglekļa dioksīdu, kas savienojas ar kalciju akmens gabalos.
Šajos dažādajos veidos dzīvība paātrina ķīmisko dēdēšanu un tādējādi oglekļa dioksīda daudzuma samazināšanos atmosfērā līdz pat 1000 reizēm, kas ir ievērojams devums un lielisks piemērs pašregulējošās Gajas dzīvības un nedzīvo ķīmisko un fizikālo procesu apvienošanai. Mežs, kas aug līdzās mūsu granīta bluķim, arī ir daļa no stāsta – bez tā un tā priekšgājējiem ģeoloģiskajā laikā Zeme būtu daudz karstāka un daudz savādāka nekā šodien.
Kā ar saikni starp mūsu granītu un mākoņiem, kas majestātiski peld virs mums? Šeit atkal mēs atrodam brīnišķu Gajas stāstu. Izrādās, ka kokolitoforīdas okeānā ne tikai nogulsnē krītu. Tās arī izdala gāzi, dimetila sulfīdu, kas reaģē ar skābekli, radot sulfāta jonus, kas ir ideāli virs mūsu galvām redzamo blīvo, balto mākoņu izsējai. Šie mākoņi ir Zemes atdzesēšanas lietpratēji, ar savām gludajām, baltajām augšpusēm atstarojot saules enerģiju atpakaļ kosmosā.
Džeimss Lavloks atklāja, ka visur atmosfērā virs okeāniem ir atrodams dimetila sulfīds. Kopā ar dažiem kolēģiem viņš izteica pieņēmumu, ka pastāv vienkārša Gajas temperatūru regulējoša atgriezeniskā reakcija, kurā iesaistīti mākoņi un aļģes. Ja Zemes temperatūra paaugstinās, tad aļģu augšanai jāpaātrinās, radot vairāk mākoņu un tādējādi globālo atdzišanu. Vēsāka Zeme nāktu par sliktu aļģēm, kas izveidotu mazāk mākoņu, tādā veidā atklājot vairāk tumšās okeāna virsmas saulei, kas sasilda Zemi, un tā tālāk.
Un atkal, šai negatīvajai atgriezeniskajai saitei būtu tendence regulēt Zemes temperatūru dzīvībai labvēlīgās robežās. Faktiski zinātnieki, pētot antīkus gaisa burbuļus Antarktikas ledū, ir noskaidrojuši, ka atgriezeniskā saite ir kompleksa un nav viegli izprotama. Lai kāda būtu patiesība, šķiet droši, ka aļģu izsētie mākoņi ir bijuši ļoti svarīgi Zemes temperatūras noteicēji vismaz pēdējos 178 000 gadus.
Nesen Gajas teoriju atbalstošie zinātnieki atklāja, ka sauszemes augi arī atdzesē Zemi, izdalot milzīgu daudzumu mākoņus radošu vielu. Padomājiet par mākoņiem, kas katru dienu veidojas virs Amazones lietusmežiem, atdzesējot Zemi un atdodot atpakaļ mežam dārgo ūdeni. Paši koki ir izsējuši šos mākoņus, izdalot ķīmiskas vielas. Visaptverošais dzīvības radīto mākoņu atdzesējošais afekts ir milzīgs – bez tiem Zeme būtu daudz mazāk mākoņaina un vismaz par 10-15oC siltāka nekā tagad. Vēl vairāk, bioloģisko procesu veicinātā iežu dēdēšana atdzesē planētu par vēl 15 līdz 45oC.
Gajas teorijas kritiķi ir teikuši, ka tā nav savienojama ar dabiskās atlases teoriju. Viņi nespēj saskatīt, kā aļģes vai koki varēja attīstīties tā, lai radītu mākoņus vai saēstu iežus visas dzīvības labā, jo šādu altruistisku sistēmu varētu viegli pārņemt un iznīcināt krāpšanās. Bet Gajas teorija nepieprasa šādu globālu altruismu.
Galvenie Gajas organismi stipri ietekmē globālo kopīpašumu, un tas ir kā blakusefekts, dzenoties pēc viņu pašu individuālās labklājības. Lietusmeža koki izdala mākoņus radošas vielas, kas stimulē lietus rašanos, un no gaisa savāc barības vielas. Koki, ķērpji un baktērijas erodē iežus, lai atrastu barības vielas. Jūras aļģes veido mākoņus sējošo gāzu priekšgājējus, lai pārvarētu sāļuma radīto stresu, ar ko tās saduras okeānā, pēc Viljama Hamiltona (William Hamilton) un Tima Lentona (Tim Lenton) domām, lai veicinātu izkliedēšanu, paceļot sevi augšup ar gaisa plūsmām, ko rada mākoņu kondensēšanās. Gajas teorija izsaka pieņēmumu, ka daudzas šādas vietējas iedarbības saaužas un savijas kopā bijību radošā un negaidītā īpašībā: dzīvībai līdzīgā Zemes kā veseluma spējā regulēt galvenos dzīvībai būtiskos mainīgos. Gajas teorija tādējādi paplašina dabisko atlasi, ietverot tajā organismu un viņu fiziskās vides evolūciju kā cieši saistītu veselumu.
Vairāk nekā 20 gadus pētot Gaju, ir atklāts vienkāršs likums: ikviens organisms, kas destabilizē Gaju, pieredzēs atgriezenisko reakciju, kas samazina tā skaitu. Šeit ir skaidri redzama mācība cilvēkiem. Mēs nevaram galu galā nodarīt ļaunu Gajai. Ilgākā laikā, miljoniem gadu gaitā, viņa atgūsies. Bet mēs varam nodarīt ļaunu paši sev un daudzām no miljoniem sugu, kas ir šeit kopā ar mums. Gaja ir atlabusi no smagām neveiksmēm pagātnē un droši vien var to izdarīt atkal. Veicinot ekonomikas attīstību, kas iznīcina dabu un izraisa klimata sasilšanu, mēs varam tikai iedarbināt neērtas un, iespējams, katastrofiskas Gajas atgriezeniskās reakcijas, kas samazinās vai likvidēs šādu darbību.
Tad kā mums jāizturas pret Gaju? Grieķiem Gaja bija godājama Zemes dieviete. Viņi apzinājās, ka Gaja būs laipna pret tiem, kas pakļausies viņas likumiem, turpretim bez žēlastības iznīcinās tos, kas nepakļausies. Vaclavs Havels, Čehijas prezidents, norādīja, ka Gaja mums sniedz kaut ko lielāku nekā mēs paši, kā priekšā mēs varam būt atbildīgi. Džeimss Lavloks nesen izteica savu Gajas ētiku šādiem vārdiem: “Mums jāatgūst senā izpratne par Zemi kā organismu un atkal tā jāgodā. Ja tu uzticies Gajai, tās var būt tikpat priecīgas saistības kā laba laulība, tāda, kur partneri uztic sevi viens otram.”
Diena tuvojas izskaņai, un granīta bluķis, mežs un upe iegrimst nakts melnumā. Mūsu ceļojumi uz krītu un mākoņiem, mežu un ķērpjiem ir, cerams, snieguši ieskatu godbijībā pret Gaju un uzticēšanās viņai, būtnei, kas ir daudz plašāka par mums, kuru mēs ignorējam pašiem par postu. Lai cilvēcei būtu nākotne kopā ar Gaju, mums atkal jāiemācās klausīties “vairāk nekā tikai cilvēku pasaulē”. Vairs nepietiek domāt tikai par cilvēku darīšanām.
Stefans Hārdings ir Šūmahera koledžas ekologs.
Raksta oriģināls publicēts žurnāla “Resurgence” 204. numurā.