Riski saistībā ar klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm uz ekosistēmām un cilvēku, antropogēno siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju palielināšanās dēļ, ir viena no plašāk diskutētajām tēmām pēdējo 20 gadu laikā. Tomēr, lai arī dažādi riski ir pētīti visaptverošā un padziļinātā zinātniskajā kontekstā, parasti tie neietver risku analīzes elementus, kas saistīti ar militārās aizsardzības reālijām un globālajiem apdrošināšanas biznesa aspektiem. Lai izvērtētu nepieciešamību runāt par potenciālajiem “sliktākajiem scenārijiem”, ir jāuzsver 3 galvenie jautājumi:
- Kad riska analīzē būtu ietverami “sliktākie scenāriji”?
- Vai “sliktākie scenāriji” un to nopietnās sekas būtu izslēdzamas no tradicionālās riska analīzes?
- Vai “sliktāko scenāriju” paredzamās sekas var ietekmēt lēmumu pieņemšanu un politiku globālā mērogā?
Uz pirmo jautājumu atbilde ir sniedzama diezgan vienkārši – riska analīzē šie scenāriji un paredzamās sekas ir jāņem vērā gadījumos, kad riska analīzes mērķis ir izvērtēt noteiktus apstākļus un šie riski nav izslēdzami, kā arī, ja šādu scenāriju varbūtība spēj mainīt atsevišķu lēmumu pieņemšanu, no kuriem ir atkarīgas preventīvas darbības.
Otrais jautājums – vai šos “sliktos scenārijus” var izslēgt no tradicionālās riska analīzes – ir komplicētāks. Kā to atzinuši vairums zinātnieku un IPCC (Intergovernmental Panel on Climate Change), gan klimata sistēma, gan arī sociāli ekonomiskie procesi ir haotiskas sistēmas. Antropogēno SEG emisiju nokļūšana un aizplūšana no atmosfēras, tāpat kā atstarotais siltuma daudzums (albedo) var būt ļoti atkarīgs no mākoņu veidošanās noteiktās teritorijās un procesu dinamika ir visai vāji prognozējama. Tas pats ir attiecināms uz “sliktākajiem scenārijiem” attiecībā uz Pasaules okeāna līmeņa celšanos, termohalīnās okeāna straumju cirkulācijas un ledāju segas biezuma un apjoma globālajām izmaiņām – nav vienota viedokļa attiecībā uz šiem jautājumiem, ja jārunā par konkrētiem skaitļiem, jo īpaši, ja prognoze jāveic ilgtermiņā. Tāpat otrs aspektu bloks – sociāli ekonomiskā ietekme ir vāji vadāma, lai arī varētu šķist, ka rūpniecība, lauksaimniecība, iedzīvotāju skaita pieaugums un citi aspekti ir nosacīti kontrolējami. Tomēr vienota politika starp daudzām valstīm ir pieņemta tikai atsevišķos jautājumos – valdības un sociālā nostāja mainās, mainās ekonomiskie apstākļi, visbeidzot, ekstrēmi apstākļi, tādi kā karš un nemieri, ietekmē dažādu lēmumu pieņemšanu, kur klimata pārmaiņu aspektam ne vienmēr tiek piešķirta prioritāra nozīme. Ilgtermiņā “sliktākie scenāriji” ir izslēdzami no tradicionālās riska analīzes (ar daudziem “bet”).
Trešais jautājums: kas ir ar lēmumu pieņēmējiem? Pirmkārt šis jautājums ir jāanalizē, uzdodot papildus jautājumus: kādi faktori mudina lēmumu pieņēmējus pieņemt šādu vai citādu lēmumu? Kāda ir to vēlme izvairīties (izsargāties) no šo risku piepildīšanās realitātē? Tradicionālā riska analīze ir trivializēta – lai to varētu aprēķināt matemātiski, notikuma varbūtība tiek reizināta ar noteiktu ietekmes (seku) koeficientu. Ir izpētīts, ka pat šādā vienkāršotā kontekstā sabiedrība visai skeptiski attiecas pret riskiem un varbūtību aprēķiniem. Tāpēc arī lēmumu pieņēmēji bieži vien ir sabiedrības viedokļa ietekmē un pieņem lēmumus atbilstoši politiskiem notikumu pavērsieniem. Tomēr, jāatzīmē, ka, minot konkrētu risku piemērus noteiktos reģionos atsevišķām sabiedrības kategorijām, šī pieeja var spēcīgi mainīties, jo tā vietā, lai runātu par abstraktiem riskiem, tiek sniegts izklāsts par iespējamo notikumu gaitu vieglāk izprotamās sakarībās. No iepriekš minētā ir jāsecina, ka, ir svarīgi ne tikai pasniegt informāciju par vispārīgiem, ticamiem riskiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu sekām, bet vērst uzmanību arī uz mazāk iespējamiem riskiem, kas tomēr rada daudz nopietnākas sekas (kā atceramies – riski ir reizinājums!). Papildus var bilst, ka “sliktāko scenāriju” popularizēšana var izdarīt vajadzīgo spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem un lobiju institūcijām.
Tātad, “sliktāko scenāriju” ņemšana vērā pie riska analīzes var būt atmetama atsevišķos gadījumos, taču nevajadzētu aizmirst par to esamību.
Avoti:
Eakin, H. (2005) Institutional change, climate risk, and rural vulnerability: Cases from Central Mexico, World Development 33, 11, 1923–1938.
Titus, J.G., Narayanan, V (1996) The risk of sea level rise. A Delphic Monte Carlo analysis on probablility distributions for model coefficients within their respective areas of expertise, Climate change 33, 151-212.
Williams, Jr A.C., Smith M.L., Young P.C. (1995) Risk Management and Insurance, McGraw-Hill, Inc. NY.
PS Šis raksts tapis ar projekta “Klimata izglītība visiem” atbalstu, ko finansē Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu instruments.