Šajā nedēļā vairākas aktivitātes ar vietējām kopienām. Roots and Shoots darba lielākais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem lokāli nodibināt pašiem savas vides aizsardzības grupiņas, kas tālāk rūpētos par attiecīgā mikrorajona rezidentu dzīvesveidu “zaļināšanu” un savu tiesību realizēšanu.
Atkritumi un tiesības uz ar vidi saistītu informāciju
Ar tiesībām te ir kā ir. Viņiem ir lielas problēmas ar atkritumiem, patreizējais milzu poligons būs drīz pilns, bet jaunam vietas nebūs. Tāpēc valdība ir nolēmusi tuvāko pāris gadu laikā samazināt apglabāto atkritumu daudzumu līdz nullei. Sākuma varētu apbrīnot lēmumu, ja tas ir realizējams, jau iztēlojos aprites ekonomiku, atkritumu pārstrādi. Varbūt tomēr tik apbrīnas vērts tas nav. Uzzinu, ka viņu pieņemtā labākā alternatīva ir atkritumu sadedzināšana. Ar bažām jautāju par emisijām un piesārņojumu, bet viņi var vien atbildēt, ka valdība sakot, ka tas esot tehnoloģiski droši, bet reālos datus nedodot vai arī vilcinoties līdz prasības pazūd. Dēļ valodas barjeras ir grūti iztaujāt kolēģes, bet arī noprotu, ka viņas arī atbalsta dedzināšanu, par ko esmu pārsteigta. Zinot to, ka Ķīnā jau ir piemēri ar gaisa un zemes piesārņojumu citās vietās (kā pirmajā nedēļas apskatā pieminētais), kur, neskatoties uz mūsdienu tehnoloģijām ar pilnīgo sadegšanu, realitāte atšķiras no iecerētā. Roots and Shoots cītīgi cenšas palielināt informētību par atkritumu šķirošanas nozīmi un arī nepieciešamību samazināt, bet pagaidām tas neesot ļoti veiksmīgi. Nav arī tik liels daudzums atkritumu savācēju, kas vāktu tieši pārstrādei. Lai arī dažās pilsētas daļās tas jau notiek veiksmīgāk un savāktā plastmasa un papīrs tiek pārdots tālāk kā resurss.
Aktivitātes kopienās
Savā aktivitātē arī dalām vēdeklīšus (šajā karstumā tā tiešām ir nepieciešamība) ar atkritumu šķirošanas pamācībām. Ar izkārtņu un dažādu skatāmu materiālu palīdzību cilvēkiem stāstām un arī viņus iztaujājam par elektroenerģijas un ūdens taupīšanas veidiem mājsaimniecībās. Nonāku arī vietējās televīzijas kameru uzmanībā, tāpēc izmantoju iespēju nelielā, tulkotā uzrunā aicināt ikvienu samazināt savu resursu patēriņu, izvēlēties vidi saudzējošus paradumus un domāt par klimata pārmaiņām.
Lielais darbs Roots and Shoots kolēģēm gan notiek pēc tam, kad tiekamies ar nelielu skaitu kopienas visvairāk ieinteresētajiem pārstāvjiem, un tiek sastādīta programma, kā viņiem izveidot savu vides aizsardzības grupiņu, kas palīdzētu gan cilvēkiem, gan dabai.
Interesanti, ka šeit cilvēki, kas iesaistās ir vecāka gadu gājuma. Man paskaidro, ka tas ir saistīts ar to, ka viņi savā dzīvē ir pieredzējuši grūtības un tāpēc viņos ir vēlme palīdzēt, kā arī ieradums taupīt, netērēt lieki un nemest ārā visu pa labi, pa kreisi. Jaunie un vidēja vecuma cilvēki vairāk skatās uz dzīvi ar “es varu atļauties, tāpēc pērku, cik gribu, un metu ārā, cik gribu” attieksmi.
Nākamajā dienā līdzīgu tikšanos izvēršam arī par ekskursiju uz kokgriezēju amatniecības darbnīcām, kas dod taustāmu pieskaņu lekcijām par mežu resursu svarīgumu un zaļāku dzīvesveidu. Tiek doti padomi, ko darīt lokālajās kopienās, lai paši otrreiz izmantotu papīru, tekstilu un citas lietas.
Kolēģes rāda ari kā no augļu atlikumiem uztaisīt mājas tīrāmo līdzekli, kas izskatās interesanti un noteikti būs jāizmēģina. Pudelē vai burkā ieliek augļu gabaliņus (piemēram, sagrieztu banāna mizu vai apelsīnu mizu un kādu augļa daļu), pieber cukuru un pielej ūdeni. Atstāj uz apmēram 3 mēnešiem, un tad to atšķaidot varot tīrīt vannas istabas, virtuves. Arī kā augu mēslojumu var lietot. Vēl neesmu izmēģinājusi, jo ilgi jānotur.
Diskusija un tēmas sabiedrībā
Šeit tendence nav runāt par lielajām pasaules vides krīzēm un problēmām. Klimata pārmaiņu temats cilvēkus te nepiesaista, tāpēc vairāk koncentrējas uz mazajām lietām, uz to, kas ir viegli un piesaista uzmanību. Piemēram, minētie augļu bāzes tīrīšanas līdzekļi, vai vecu t-kreklu šūtas somas un tamlīdzīgi. Viņi tic, ka iesākot ar šīm mazajām darbībām, pamazām cilvēki mainīs paradumus, un izvēlēsies videi draudzīgu rīcību arī plašāk.
Man gan šķiet, ka tas ir tāds mazu plāksteru efekts vien, ko var panākt, jo tās lielākās problēmas neatrisināsies, ja netiks runāts par fundamentāli nozīmīgām rīcībām, par patēriņa paradumu maiņu, par atkritumu neradīšanu, par šķirošanu un pārstrādi dedzināšanas vietā, par lauksaimniecību, kas nepiesārņo, un citām tēmām. Ja ar cilvēkiem nerunās par klimata pārmaiņām un nepieciešamību mainīt daudz ko savā dzīvesveidā, tad notiek tikai ļoti neliela vides problēmu “atlikšana”, nevis risināšana. Protams, tie, kas ir iesaistīti vides NVO darbībā un paši tiecas uz ilgtspējīgu dzīvesveidu, zina par minētajām tēmām. Bet problēma runāt par to plašākā sabiedrības mērogā, ar cilvēkiem, kas par to neinteresējas, kam tas šobrīd vēl nerūp, pastāv. Protams, arī Latvijā ne vienmēr ir viegli par šo tēmu runāt pat ar savu paziņu loku, kura konkrētajā daļā nav aktīvi savas oglekļa pēdas samazinātāji. Bet tur publiskā diskusija ir vēl vājāka pēc līdzšinējā novērojuma. Diemžēl, atkal komunikācijas grūtību dēļ šādu diskusiju izvērst neizdodas. Es gan ceru, ka nākamajā nedēļā savā “lekcijā” varēšu šai tēmai vairāk pieskarties.