Daudzus gadus Latvijas sabiedrība nebija pieredzējusi demokrātiju un tiesības, kuras ar to saistās, bet kopš valstiskās neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijas Republika (LR) par savu galveno uzdevumu ir izvirzījusi demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības veidošanu. Tajā liela loma ir arī vides aizsardzības kustībai, kura Latvijā ir cīnījusies par labāku vides un dzīves kvalitāti, lai iedzīvotājiem nodrošinātu visu cilvēktiesību ievērošanu, tostarp tiesības piedalīties lēmumpieņemšanas procesos un saņemt viņus interesējošo informāciju.
Katrai personai ir tiesības dzīvot vidē, kura atbilst viņas vai viņa veselības stāvoklim un labklājībai, un pienākums gan individuāli, gan sadarbībā ar citiem aizsargāt un uzlabot vides stāvokli esošo un nākošo paaudžu labā. Šīs iedzīvotāju tiesības ir noteiktas Orhūsas konvencijā.
Sabiedrības loma vides politikas veidošanā ir divpusīga. No vienas puses, sabiedrībai ir jāsadarbojas ar oficiālajām institūcijām, lai veiktu vides aizsardzības aktivitātes, bet, no otras puses, sabiedrībai ir jāveic gan likumdevēju, gan izpildvaras monitorings. Ja valsts nepilda savas funkcijas vai pārkāpj likumdošanu, sabiedrībai ir jābūt gatavai rīkoties, lai aizstāvētu privātās vai publiskās tiesības. Lai aizstāvētu šīs tiesības un ievērotu pienākumus, pilsoņiem ir jābūt pieejamai informācijai, jābūt radītai iespējai piedalīties lēmumu pieņemšanā un jābūt nodrošinātai iespējai griezties tiesā vides jautājumos.
Iedzīvotājiem ir nepieciešama palīdzība, lai nodrošinātu viņu tiesību izmantošanu. Nozīmīga ir nevalstisko organizāciju (NVO), masu mediju un elektronisko komunikāciju formu nozīme sabiedrības informētības un apziņas veidošanā. Patērētājiem ir jānodrošina vispārīga un patiesa informācija par produktiem un pakalpojumiem, kas dotu viņiem iespēju izdarīt videi labvēlīgu izvēli.
Cilvēktiesības uz informāciju, politisko līdzdalību lēmumu pieņemšanā un pieeju tiesu varai ir tradicionāls cilvēktiesību īstenošanas princips, jo katra indivīda izdzīvošana ir saistīta ar vides risku un informāciju, kā no šī riska izvairīties. Neinformēta sabiedrība nav spējīga pietiekami aizsargāt savu dzīvību, īpašumu, kultūras mantojumu, dabas resursus un nevar aicināt valdību mainīt vides politiku.
Jau pirmajos neatkarības gados kļuva skaidrs, ka atjaunot demokrātiju Latvijā nebūs tik viegli, kā sākotnēji bija domāts. Veidojot demokrātisku valsti, vides jautājumi, kas bija kā kritika bijušajam režīmam, zuda un palika otrajā plānā aiz sociālekonomiskajām problēmām. Bet līdz ar to vides sfēra kļuva par piemēru, kur ir sasniegta liela sabiedrības līdzdalība.
Vides degradācija un ar to saistītās parādības var ietekmēt ne tikai cilvēku veselības stāvokli un labsajūtu, bet arī ekonomiku un vispārīgu dzīves kvalitāti. Ir svarīgi vides politikas veidošanā iesaistīt visus sabiedrības sektorus: zinātniekus, biznesa struktūras, pašvaldības, NVO un citas sabiedrības grupas. Nevalstisko struktūru loma vides aizsardzībā ir acīmredzama vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Zinātnieki nodrošina lēmumu pieņēmējus ar kvalitatīvam lēmumam nepieciešamo informāciju. NVO izskaidro zinātnieku atklājumus un pētījumus sabiedrībai un mobilizē tās viedokli kādam konkrētam gadījumam. Sabiedrība kopā ar NVO izdara nepieciešamo spiedienu uz valsts vai pašvaldību institūcijām. Bizness un industrija lobē attiecīgās institūcijas, lai nepieļautu to biznesam traucējošu lēmumu pieņemšanai, un veic sabiedrības informēšanu par preču un pakalpojumu minimālo ietekmi uz vidi.
Kaut gan daudz kas pēdējo gadu laikā ir mainījies, pastāv vēl daudzas neskaidrības un nepilnības vides likumdošanā, īpaši salīdzinot ar rietumu attīstīto valstu likumdošanu. Tagad, sabiedrībai ir vara un iespējas piedalīties lēmumpieņemšanas procesos, bet diemžēl, cilvēki nezina savas tiesības un iespējas, kuras viņiem garantē likums. Sabiedrības zemā interese par vides problēmām un likumdošanas nezināšana, enerģijas trūkums izmantot ar likumu dotās tiesības un pastāvīgā cīņa ar ekonomiskajām problēmās, tas viss kopā noved pie nepilnīgas vides aizsardzības politikas realizācijas. Līdz ar to visa atbildība par vides politikas īstenošanu gulstas uz ierēdņu pleciem, kuri arī bieži vien nav kompetenti apskatāmajos jautājumos un negrib iesaistīt sabiedrību lēmumpieņemšanas procesos. Arī tieslietu sistēma nepalīdz atrisināt šo problēmu, jo pilsoņu vides tiesību aizstāvēšana ir jauns fenomens Latvijas tieslietu sistēmā un trūkst kompetentu tiesnešu.
Orhūsas konvencija
Sabiedrības informētību un līdzdalību mūsdienās nodrošina ar likumu. Divdesmitā gadsimta otrā puse raksturojama ar vairākiem būtiskiem pavērsieniem, kas nostiprināja cilvēka kā indivīda un personības tiesības. Pirmkārt, tās ir cilvēktiesības un otrkārt — vide, kas tiek atzītas par pamatvērtībām. Šo vērtību atspoguļojums parādījās ne tikai cilvēku domāšanā, bet arī šo tiesību nostiprināšanas procesos starptautiskā, reģionālā un nacionālā līmenī. Būtisks pavērsiens šajā jomā bija Orhūsas konvencija “Par pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos un vides jautājumu izskatīšanu tiesas ceļā”, kuru 1998. gada 23.—25.jūnijā Orhūsā, Dānijā, Ceturtās Vides ministru konferences “Vide Eiropā” laikā parakstīja 37 valstis, ieskaitot Latviju, kā arī Eiropas Savienību. No Latvijas puses Konvenciju parakstīja toreizējais Vides valsts ministrs I. Emsis, tādējādi arī parādot Latvijas apņemšanos un gatavību nodrošināt Konvencijas prasību īstenošanā.
Konvencijas vēstures pirmsākumi attiecināmi uz Ceturto Eiropas vides ministru konferenci, kura notika 1995. gadā Sofijā, kur izskanēja aicinājums veidot reģionālu sabiedrības līdzdalības konvenciju, dokumenta tapšanas procesā iesaistot arī nevalstiskās organizācijas. Sofijas konferencē ministri izstrādāja arī vadlīnijas sabiedrības līdzdalības un informētības procesa uzlabošanai. Konvencijas sagatavošana notika Apvienoto Nāciju organizācijas Eiropas Ekonomiskās komisijas (EEK) darbības ietvaros.
Konvencija sastāv no trīs daļām:
- pieeja vides informācijai: tiesības iegūt vides informāciju, kas atrodas valsts institūciju, sabiedrisko organizāciju un uzņēmējdarbības organizāciju rīcībā;
- sabiedrības līdzdalība: tiesības iesaistīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā;
- pieeja tiesu varai: tiesības vērsties pret lēmumiem, kas ir pretrunā ar vides vai cilvēktiesību likumdošanu.
Orhūsas konvencija ir likumsakarīgs rezultāts starptautiskajiem procesiem, kas uzsver cilvēktiesību un vides aizsardzības procesu nesaraujamo vienotību. Konvencija tika izstrādāta, pamatojoties uz starptautiskajiem dokumentiem, kas nosaka ikviena tiesības piedalīties valsts pārvaldes un vides aizsardzības procesos un uzsver sabiedrības informētības un līdzdalības nozīmi vides aizsardzībā, kā arī valstu pienākumu to nodrošināt. Tā atšķiras no citām starptautiskajām konvencijām vides jomā ar to, ka tā fokusējas uz cilvēku pamattiesībām pēc informācijas, līdzdalības un tiesiskuma. Tās mērķis ir aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides stāvokli un nodrošināt līdzsvarotu un vidi saudzējošu attīstību.
Konvencijas tekstā jāuzsver šādi pozitīvi elementi:
- katram pilsonim ir tiesības uz viņam interesējošo informāciju, nepamatojot tās vajadzību un nepieļaujot diskrimināciju;
- sabiedrības informēšanas un iesaistīšanas nepieciešamība lēmumu pieņemšanas procesos jau no agrīnajām fāzēm;
- valdībai jāņem vērā sabiedrības ierosinājumi.
Vides aizsardzības jomā paplašināta iespēja iegūt informāciju un sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā uzlabo lēmumu kvalitāti un sekmē to ieviešanu, veido sabiedrības izpratni par vides jautājumiem, dod iespēju sabiedrībai izteikt savas rūpes, bet valsts institūcijām – tās atbilstoši ņemt vērā. Ar konvencijas palīdzību tiek veicināta valdību atbildība un caurskatāmība lēmumu pieņemšanā un stiprināts sabiedrības atbalsts lēmumiem vides jomā. Konvencija atzīst caurskatāmības nepieciešamību visos valdības sektoros, un aicina likumdošanas institūcijas ieviest šīs konvencijas principus to procedūrās.
Sabiedrībai nepieciešama izpratne par procedūrām, lai piedalītos lēmumu pieņemšanā vides jomā, jābūt brīvai pieejai tām un zināšanas, kā tās pielietot. Konvencija arī uzsver atsevišķu iedzīvotāju, nevalstisko organizāciju un privātā sektora attiecīgās darbības nozīmi vides aizsardzībā.
Vēl vien būtisks princips konvencijā ir svarīgu vides apsvērumu pilnīga integrēšana valdības lēmumu pieņemšanā, un izrietoša nepieciešamība nodrošināt valsts varas institūcijas ar precīzu, visaptverošu un jaunāko vides informāciju.
Konvencijā tiek uzsvērta patērētājiem sniegtās informācijas par produktu nozīmība, kas dotu viņiem iespēju izdarīt videi labvēlīgu izvēli, kā arī tā atzīst sabiedrības rūpes par ģenētiski modificēto organismu tīšu ievadīšanu vidē un nepieciešamību pēc uzlabotas caurskatāmības un lielākas sabiedrības līdzdalības lēmumu pieņemšanā šajā jomā
1998. gada 24. jūnijā Ministru konferences ietvaros notika speciālā sesija “Stiprinot līdzdalības demokrātiju ilgtspējīgai attīstībai”, kurā nevalstisko organizāciju pārstāvjiem bija iespēja izteikt savus viedokļus un tikt uzklausītiem. NVO koalīcija pieprasa visām konvencijas parakstītājvalstīm izveidot un attīstīt:
- spēcīgu un “caurspīdīgu” konvencijas realizācijas mehānismu, plaši tajā iesaistot sabiedrību, izstrādājot pilsoniskas sabiedrības līdzdalības procedūras, lai ņemtu vērā sabiedrības izstrādātos ieteikumus un ziņojumus atbildīgajām institūcijām nacionālajā un starptautiskajā līmenī;
- piesārņojuma samazināšanas un pārneses reģistru (PRTRs) regulējošos noteikumus;
- veidus, kā nodrošināt un palielināt sabiedrības informētību par vides jautājumiem, ar elektronisko masu saziņas līdzekļu palīdzību;
- mehānismus, kuri nosaka sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītās sabiedrības politikas izstrādāšanā;
- skaidru mehānismu, kas ļautu pilsoņiem iesaistīties ar vidi saistīto nacionālo likumdošanas aktu izstrādāšanā;
- darbības plānu konvencijas realizācijai nacionālajā līmenī, iesaistos pilsonisko sabiedrību un ceļot tās kapacitāti;
- procedūras, lai nodrošinātu konvencijas mehānismu “caurspīdīgumu” un pieejamību sabiedrībai.