1. maijs daudziem asociējas tikai ar gājieniem LPSR galvaspilsētas ielās, militārām parādēm un padomju ideologu tekstu obligāto klausīšanos, kā arī ar savecējušu postpadomju militārpersonu mazskaitlīgiem mītiņiem pie Uzvaras pieminekļa Latvijas Republikas galvaspilsētā. Droši vien nav pat īsti saprotams, kāpēc kalendārā šis datums joprojām tiek drukāts sarkanā krāsā. No 8. marta (un arī šie noteikti ir PSRS izdomāti svētki) atzīmēšanas taču esam tikuši vaļā: jo visiem (izņemot dažus) skaidrs, ka nekādas sieviešu diskriminācijas pie mums nav. Strādnieki tā kā vēl būtu, bet kāpēc viņiem starptautiski solidarizēties, ja beidzot ir kļuvis skaidrs, ka kapitālisms tomēr ir īstā un pareizā pasaules iekārta un viss ir atkarīgs tikai no katra indivīda? Ja kāds jūtas diskriminēts – strādnieks vai sieviete, vai strādniece – tā ir viņa paša vaina.
1. Maija svētki sastāv no divām daļām: zaļās un sarkanās.
Zaļā daļa nāk no aizseniem laikiem, kad pavasaris nozīmēja ne tikai vieglākas drēbes un savādu satraukumu, bet arī apstiprinājumu tam, ka pasaulē joprojām valda kārtība un zaļot sākušie koki un lauki sagādās pārtiku vēl vienam gadam. Latvieši pavasari sagaidīja kā Ūsiņa dienu, citur bija citi pavasara svētki, taču maijs ir īstais pavasara atnākšanas mēnesis. Šie pagānu svētki pavasara atnākšanas svētki bija kā dadzis acī dedzīgajiem kristiešiem, kas tos centās iznīdēt ar visiem iespējamiem paņēmieniem, arī ar svētbiržu izciršanu. Viena no veiksmīgākajām taktikām izrādījās tradicionālo svētku aizstāšana ar jaunām kristīgām svinībām, kas tika ieviestas arī pavasara atnākšanas laikā.
Mainoties sabiedrības ekonomiskajai iekārtai, katra brīvdiena šķita lieka izšķērdība tiem, kas guva peļņu no citu cilvēku darba. Liebritānijā 1550. g. parlaments pavēlēja iznīcināt appušķotās maija kārtis, ap kurām risinājās maija svētku dejas un rotaļas, bet 1644. g. aizliedza pašus svētkus. Svinēšana, protams, turpinājās, un aizliegtās rotaļas tauta sāka saukt par Robina Huda spēlēm.
Šādi zaļie pavasara svētki sāka atspīdēt sarkanā krāsā.
Bet 1. maijs kā strādnieku starptautiskās solidaritātes diena sakņojas Čikāgas Heimārketā, notikumos, kas tur norisa 1886. g. maijā. Jau 1867. g. 1. maijā Čikāgas Makkormika rūpnīcas strādnieki streikoja, pieprasot astoņu stundu darbadienu, streiki turpninājās, tāpat kā policijas asiņainā izrēķināšanās ar streikotājiem. Astoņdesmitajos gados ASV un Kanādas Organizēto arodbiedrību federācija pieņēma rezolūciju, ka, sākot ar 1886. g. 1. maiju, darbadienai oficiāli ir jābūt astoņas stundas ilgai.
4. maijā tika izziņots vispārējs streiks un tūkstošiem cilvēku sapulcējās Heimārketa laukumā uz strādnieku sapulci, kas ievilkās līdz vēlam vakaram. Beigās uz katru no apmēram 200 palikušajiem cilvēkiem laukumā bija pa policistam. Nezināma persona laukumā iemeta dinamīta lādiņu. Sākās raganu medības visā valstī. Tika arestēti astoņi no sapulces organizatoriem un četri no viņiem tika pakārti, kaut arī nebija nekādu pierādījumu, ka viņi bija iesaistīti terora akta veikšanā. Tiesnesis procesa laikā viņiem paziņoja: ”Ne tāpēc jūs tiekat tiesāti, ka būtu metuši Heimārketa bumbu, bet tāpēc, ka esat anarhisti.”
Vēlāk atklājās, ka dinamītu bija sviedis kāds policists.
1890. g. arodbiedrības vienojās, ka 1. maijs ir Starptautiskā strādnieku diena, Heimārketas upuru piemiņai. Sarkanā asins krāsā. Strādnieki pieņēma šo datumu, un streiki un solidaritāti apliecinoši pasākumi ir notikuši Eiropā, Amerikā, Āzijā, Āfrikā. Deviņdesmitajos gados arī Latvijā izplatījās streiki un strādnieku kustība, no kuras izauga Jaunā strāva. Latvijā pirmo reizi 1. Maija svētkus atzīmēja Liepājas strādnieki ar sapulci mežā 1893. g. Arī citās vietās strādnieki sāka svinēt 1. maiju. 1899. g. t.s. Rīgas dumpis ilga no 1. līdz 18. maijam. Lielas 1.maija demonstrācijas notika 1904. g., bet 1905. g. un 1913. g. tika noorganizēti vispārēji streiki.
Savukārt valdības mēģināja no maija svētkiem atbrīvoties. Bismarks aizliedza atzīmēt 1.maiju. ASV valdība šo dienu mēģinājusi pārdēvēt gan par Amerikānisma dienu, gan par Lojalitātes un Likuma dienu. Lielbritānijā 1. maija streiki turpinājās līdz pat 1978. g., kad valdība beidzot pasludināja šo dienu par brīvdienu. M.T ečere vēlējās 1. maiju pārdēvēt par Trafalgāras dienu. PSRS ir bijusi visai veiksmīga savos centienos anektēt šo dienu.
Lī Hanta, 19. gs. angļu esejiste, rakstīja, ka Maija diena ir “divu pasaulē vislabāko lietu, dabas mīlestības un mīlestības vienam uz otru, apvienība”.
Astoņu stundu darbadiena un sociālās garantijas Latvijas strādniekiem bieži vien ir pagātnes atmiņas. Svētbiržu vietā tiek izcirsti parki, vietā uzceļot vairs ne kristiešu baznīcas, bet autostāvvietas vai veikalus. Vai nav laiks pārņemt savā ziņā zaļi sarkano pavasara dienu?
2001. gada maijs