Galvenie uzņēmumi, kas nodarbojas ar gēnu inženieriju, ir lauksaimniecības ķimikāliju ražotāji. Lielākā daļa šobrīd audzēto ģenētiski modificēto (ĢM) augu ir izturīgi pret kādu noteiktu herbicīdu (ķīmisku nezāļu iznīcināšanas līdzekli), kas iznīcina visus pārējos augus. Industrija apgalvo, ka jaunās šķirnes palīdzēšot zemniekiem palielināt ražu, uzlabojot nezāļu kontroli. Audzējot šīs šķirnes, apkārtējā vidē un pārtikā nokļūst vairāk ķimikāliju, rodas herbicīdizturīgas nezāles, cieš derīgie kukaiņi un putni, tiek apdraudēta bioloģiskā lauksaimniecība un zemnieki kļūst atkarīgi no vienas kompānijas.
Fakti
Pārdošanai ĢM augus nozīmīgos apmēros pirmo reizi audzēja 1996. g., lielākoties ASV.
2008. gadā 63 % no sējumiem bija izturīgi pret herbicīdiem, 15 % paši izstrādāja pesticīdu, 22 % augu bija apvienotas abas šīs īpašības.
Herbicīdizturīgi augi
58 % ĢM augu, ko audzēja 2000. g., bija herbicīdizturīga soja. Lielākoties tā bija ASV kompānijas Monsanto ‘Roundup Ready’ soja, kas imūna pret tās ražoto herbicīdu raundapu. Monsanto saka, ka šīs sojas un herbicīda kombinēta lietošana samazināšot nezāļu kontrolēšanai nepieciešamo herbicīda izsmidzināšanas reižu skaitu. Ķimikāliju lietošana samazināšoties pat par 39 %. Pat ja tā būtu, palielinoties zemnieku skaitam, kas lieto šīs šķirnes, kopumā izmantotā herbicīda apjomi pieaugtu. 1990. gados Monsanto paredzēja, ka tā pārdotā raundapa daudzums līdz 2010. g. divreiz palielināsies. 2000. g., salīdzinot ar 1992. g., raundapa ražošanas jauda bija palielinājusies piecas reizes, un Monsanto gatavojās atvērt jaunu rūpnīcu Latīņamerikā. Raundaps ir vispārdotākais herbicīds pasaulē, tā tirdzniecības apjoms ir lielāks nekā sešiem nākamajiem pārdotākajiem herbicīdiem kopā. Tas nodrošina lielu daļu no Monsanto ienākumiem. Jāpiezīmē, ka 2000. g. septembrī beidzās Monsanto patents uz glifosātu, raundapa aktīvo vielu. Tas nozīmē, ka kompānijas ienākumi var krietni samazināties, ja netiks atrasts paņēmiens, kā piespiest pirkt tieši Monsanto ražoto herbicīdu. Tāpēc bieži ĢM sēklas tiek pārdotas ar nosacījumu, ka zemnieks lietos tikai Monsanto nezāļu iznīcināšanas līdzekļus, un kompānija kontrolē, vai šis līgums tiek pildīts.
Pēc indiešu zinātnieces V. Šivas (Vandana Shiva) aprēķiniem, ja ‘Roundup Ready’ šķirnes tiks ieviestas Indijā, kur liela daļa zemnieku vispār nelieto lauksaimniecības ķimikālijas, raundapa lietošana varētu pieaugt pat 20 reizes.
Lauksaimnieki, vairs neuztraucoties par to, ka cietīs labība, var lietot lielu ķimikāliju daudzumu, nevis videi nekaitīgākus nezāļu iznīcināšanas vai izsargāšanās paņēmienus. Tā vairāk ķimikāliju nokļūst apkārtējā vidē, un pārtikā saglabājas vairāk to atlieku. Glifosāts ir atrasts Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un Anglijas ūdeņos, tas ir viens no visbiežākajiem saindēšanās cēloņiem ASV un Lielbritānijas lauksaimnieku vidū.
ĢM kultūru audzēšana var radīt pārlieku atkarību no viena herbicīda. Ja lauki tiek regulāri migloti ar kādu herbicīdu, ļoti iespējams, ka tas vairs nespēs iznīcināt nezāles, kas aug šajos laukos vai to tuvumā. Par spīti zinātnieku agrākajiem apgalvojumiem, ka nezāles nespēs attīstīt imunitāti pret glifosātu, Austrālijā imūna raizāle parādījās pēc tam, kad lauks 15 gadu laikā bija 10 reizes apstrādāts ar raundapu.
Turklāt, ĢM augiem krustojoties ar to savvaļas radiniekiem, rodas attiecīgo herbicīdu izturīgas nezāles, tātad jālieto vēl kāds nezāļu iznīcināšanas līdzeklis. Arī modificētie kultūraugi var kļūt par nezālēm citā laukā.
Plašā spektra herbicīdi, ko lieto ĢM labībai, ir ļoti indīgi. Ja tos lieto mazāk indīgu līdzekļu vietā, var samazināt ķimikāliju kopīgo apjomu, bet toksiskais efekts paliek tāds pats vai pat palielinās. Herbicīdu lietošanas rezultātā samazinās augsnes auglība, iznīkst sliekas un derīgie augsnes mikrobi tiek piesārņots ūdens un nodarīts ļaunums cilvēku veselībai. Herbicīdu sastāvdaļas augsnē var ilgstoši saglabāt aktivitāti un piesārņot ūdeni.
“Herbicīdizturīgas sojas ieviešanai ir vairāk kopīgā ar sacensībām par agroķimikāliju tirgu nekā ar līdzsvarotu lauksaimniecību,” secina sabiedriskā organizācija Pesticīdu trests.
Insekticīdi
Liela vērība ir tikusi pievērsta ĢM augu, kas satur insekticīdu (kukaiņu iznīcināšanas līdzekli), radīšanai. Tie nogalina ne tikai lauksaimniecības kaitēkļus, bet arī derīgos kukaiņus, augsnes baktērijas un putnus, rada kaitēkļiem imunitāti pret šo līdzekli, ir potenciāli alerģiju izraisītāji.
Vairākas kompānijas ir radījušas kukurūzu, kokvilnu un citas lauksaimniecības kultūras, kas satur gēnu no augsnes baktērijas Bacillus thuringiensis. Šī baktērija izstrādā Bt protoksīnu, kas sagrauj dažu kukaiņu un kāpuru gremošanas traktu, tos nogalinot. (Bt jau vairāk kā 40 gadus veiksmīgi lieto bioloģiskajā lauksaimniecībā kā izsmidzināmu līdzekli.) Vielas, ko izstrādā modificētie Bt augi, ir indīgas uzreiz, nesaskaroties ar kukaiņu kuņģa sulu. Tās var augsnē saglabāt indīgumu divas līdz trīs reizes ilgāk nekā dabiskie Bt preparāti, tādējādi nogalinot daudz vairāk kukaiņu, arī derīgo, kā arī augsnes organismu.
1999. g. Kornelas universitātes (ASV) zinātnieku laboratorijas pētījumā atklājās, ka monarhtauriņu kāpuriem, kas pārtika no augiem, uz kuriem bija Bt kukurūzas putekšņi, palielinājās mirstība. Tiem, kas palika dzīvi, palēninājās attīstība.
ASV Lauksaimniecības un tirdzniecības politikas institūts ziņoja, ka Taizemē Bt kokvilnas lauka pārbaudē mira 30 % apkārtnes bišu. Pētījumi liecina, ka Bt augi nogalina arī mārītes un spāru kāpurus, kas ir galvenie laputu ienaidnieki.
Ilgāku laiku audzējot Bt augus, var parādīties pret Bt izturīgi kaitēkļi. Apmēram 20 % kaitēkļu paliek dzīvi arī pēc modificēto augu apēšanas. Kukaiņi, kas pastāvīgi ir pakļauti Bt toksīna ietekmei, galu galā kļūs izturīgi pret to, tāpat kā baktērijas attīsta imunitāti pret antibiotikām. ASV valdība tādēļ pieprasa, lai Bt labība tiktu audzēta blakus parastajai, samazinot potenciālo risku. Šveices kompānija Novartis (tagad Syngenta) iesacīja savas Bt kukurūzas audzētājiem 20-40 % no lauka apsēt ar parasto kukurūzu, lai kaitēkļiem būtu patvērums. (Kompānija paziņoja: “Mēs nesniedzām kukaiņu imunitātes menedžmenta rekomendācijas, kamēr netika izstrādāti zinātniski pamatoti ieteikumi.” Izpētes trūkums gan netraucēja modificēto sēklu laist pārdošanā.) Tomēr šie padomi nāk par vēlu. ASV veiktie pētījumi liecina, ka imunitāte pret Bt attīstās daudz ātrāk nekā tika apgalvojuši Monsanto zinātnieki un jau ir sastopami pret Bt imūni kukaiņi.
Zemniekiem neatliks nekas cits, kā atkal lietot ķīmiskos insekticīdus, līdz arī pret tiem izveidosies imunitāte. Iespējams, ka Bt augi būs efektīvi tikai nedaudzus gadus. No korporāciju viedokļa tas nozīmē, ka jāsteidzas šos augus ievest tirgū, pirms to izdara sāncenši.
1996. g., kad pirmo reizi komerciālos nolūkos tika audzēta Monsanto ‘Bollguard’ kokvilna, tā nespēja nogalināt kaitēkļus visu sezonu, kā kompānija bija solījusi. Uzskata, ka šī neveiksme saistīta ar neparedzētām pārmaiņām Bt gēna uzvedībā.
Tērējot pētniecības fondu līdzekļus gēnu inženierijai, neatliek naudas citu lauksaimniecības formu, kā rindstarpu sējumu un kultūraugu sekas, kas ir daudz efektīvākas cīņā ar kaitēkļiem, uzlabošanai.
Nākamā paaudze
Strādāts tiek arī pie augiem, kurus varētu audzēt sarežģītos apstākļos, piemēram, sausā augsnē. Citi pētījumi tiek veikti ar mērķi radīt šķirnes, no kurām varētu iegūt lielāku ražu. Tomēr šīs īpašības nosaka nevis viens vai pāris, bet lielāks gēnu daudzums. Tehnoloģija vēl nav tik attīstīta, lai spētu paveikt šo uzdevumu.
Lai mīkstinātu sabiedrības skeptisko attieksmi pret ĢM pārtiku, biotehnoloģijas kompānijas mēģina radīt t.s. otrās paaudzes ĢM augus, kuri dotu labumu patērētājiem. Starp šiem augiem ir soja ar palielinātu olbaltumvielu daudzumu, banāni, kurus varētu lietot vakcīnu vietā, tomāti, kas lēnāk bojājas un kurus tāpēc var novākt gatavākus un garšīgākus, rapši ar pārveidotu eļļas sastāvu.
Visvairāk tiek runāts par t.s. “zelta rīsu” – rīsu, kurā ir palielināts karotīna daudzums. Dzeltenās krāsas dēļ arī tam dots zelta rīsa vārds. Šo rīsu radīja Šveices Federālā tehnoloģiskā institūta pētnieki. Tā komerciālās lietošanas tiesības nodotas kompānijai Syngenta. Rīsu paredzēts bez maksas izplatīt jaunattīstības valstu iedzīvotājiem, kas bieži cieš no A vitamīna deficīta. V. Šiva gan saka: “A vitamīna rīsa uzskatīšana par brīnumlīdzekli pret aklumu rodas no nespējas saskatīt alternatīvas, kā novērst A vitamīna deficītu, un nezināmus riska faktorus, ražojot A vitamīnu ar gēnu inženierijas palīdzību.” Galvenā problēma ir tā, ka, patērējot daudz šā rīsa, var saindēties ar A vitamīnu. Apgādāt cilvēkus ar A vitamīnu var arī lētāk, piemēram, audzējot tradicionālos lapu dārzeņus. Tad cilvēkiem nebūtu jāpārtiek tikai no rīsa un būtu lielāka ar pārtiku uzņemto vitamīnu un minerālvielu dažādība. Turklāt rīsa audzēšanai nepieciešams daudz ūdens, kas bieži vien ir deficīts. Zelta rīss, pretēji industrijas cerībām, tiek uztverts kā vēl viens neveiksmīgs mēģinājums ar tehnoloģijas palīdzību atrisināt sarežģītas ekonomiskās un sociālās problēmas.
Monokultūras
Gēnu inženierija ir orientēta uz monokultūru audzēšanu, kas noved pie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Iznīkstot vietējām šķirnēm, nepieļaujami samazinātos pārtikas dažādība, kā arī zustu iespēja daudzus augus lietot jaunu medikamentu un citu cilvēcei noderīgu produktu radīšanā.
Īpaši bagāts šķirņu klāsts ir jaunattīstības valstīs. Vietējās šķirnes parasti ir piemērotākas vietējiem apstākļiem nekā produktīvākie hibrīdi, kas prasa lielus ieguldījumus un labus audzēšanas apstākļus. Tā Indijā tiek audzēti 50 000 dažādu augu šķirņu. Tām ir atšķirīgas īpašības un spēja izdzīvot dažādos apstākļos, kas nodrošina ražu vienmēr. Ja šo augu bagātību aizstāj ar dažām komerciālām šķirnēm, ražu viegli ietekmē gan kaitēkļi un slimības, gan slikti laika apstākļi.
ASV 1998. g. vasarā plosījās sojas slimība. Dažos apgabalos 80-90 % no cietušās sojas bija modificētā. Kāds no cietušajiem zemniekiem, kas zaudēja apmēram pusi ražas, uzskata, ka tirgū tika priekšlaicīgi ievestas šķirnes, kas ir uzņēmīgas pret slimībām.
Raža
Biotehnoloģijas industrija sola, ka gēnu inženierija ievērojami paaugstinās ražu un tāpēc ir neaizstājams līdzeklis cīņā ar badu. Tomēr līdz šim audzētās ĢM lauksaimniecības kultūras nav izcēlušās ar rekordražām. Dažos gadījumos raža ir ievērojami zemāka nekā tradicionālajām šķirnēm.
Pirmajā liela mēroga ĢM ‘Roundup Ready’ augu lauka pārbaudē 1992. g. Puertoriko Monsanto zinātnieki 3 no 7 eksperimentiem novēroja vidēji par 11,5 % mazāku ražu nekā parasti. ‘Roundup Ready’ kokvilna 1997. g., kad tā pirmo reizi tika audzēta tirgum, deva sliktu un zemas kvalitātes ražu. Pumpuri bija deformēti un nokrita priekšlaicīgi. Monsanto bija spiests samaksāt kompensāciju vairāk kā 50 audzētājiem. Šīs pašas kompānijas soja 30 gadījumos no 38 pārbaudītajiem deva apmēram par 10% zemāku ražu nekā parastā soja. Sarežģītos augšanas apstākļos, kādi, mainoties klimatam, ir aizvien biežāk, šī atšķirība var būt vēl lielāka.
Nebraskas universitātes zinātnieki salīdzināja piecu Monsanto ĢM sojas šķirņu ražu ar parastajām sojas šķirnēm. Viņi secināja, ka dārgākā ĢM soja dod par 6 % mazāku ražu nekā tai radniecīgākās šķirnes un par 11 % zemāku ražu nekā augstražīgākās šķirnes.
Nedīgstošas sēklas
Lai nodrošinātu peļņu no modificētajām lauksaimniecības kultūrām, korporācijas mēģina radīt augus, kuru sēklas nevar saglabāt sējai. Tas apdraud gan bioloģisko daudzveidību, gan trūcīgo zemnieku iespēju izdzīvot.
Indijā zemniekiem ir īpaša lūgšana sējas laikam: “Lai sēkla ir neizsmeļama, lai tā nekad nezaudē spēku, lai tā dod sēklu nākošgad.”
1998. g. ASV Lauksaimniecības departaments un kompānija Delta and Pine Land ieguva ASV patentu uz tehnoloģijas aizsardzības sistēmu (ģenētiskās lietošanas ierobežošanas tehnoloģija jeb GURT), kas neļauj no ražas saglabātām sēklām uzdīgt nākamajā gadā. Kanādas sabiedriskā organizācija RAFI (tagad ETC grupa) to nosauca par terminatora jeb iznīcinātāja tehnoloģiju, un šis nosaukums pielipa. Patents attiecas uz visām kultivētajām sēklām. Pēc diviem mēnešiem Monsanto nopirka kompāniju, kam pieder patents. Monsanto vēlējās patentēt tehnoloģiju vismaz 78 valstīs, arī Baltijas valstīs. Vispirms šo tehnoloģiju bija paredzēts ieviest jaunattīstības valstīs, kur liela daļa zemnieku sēj pašu audzētās sēklas.
Drīz pēc tam tobrīd viena no lielākajām sēklu kompānijām pasaulē – Zeneca BioSciences no Lielbritānijas (tagad Syngenta) – paziņoja, ka ir izgudrojusi jaunu tehnoloģiju, kas spēj aizkavēt sēklu dīgšanu, un gatavojas pieteikties uz patentiem 58 valstīs. Tehnoloģija ļauj radīt sēklas, kas nedīgst, kamēr nav apstrādātas ar Zeneca ķimikālijām, vai augus, kam apstājas augšana, kas labi nevairojas vai ir uzņēmīgi pret slimībām, ja augšanas laikā netiek apstrādāti ar Zeneca ķimikālijām. Līdzīgas tehnoloģijas izstrādā vai ir jau patentējušas BASF, DuPont u.c. lielākās kompānijas.
Zemniekiem, kas lieto hibrīdu sēklas, tās katru gadu jāpērk no jauna. Šīs tehnoloģijas padarīs sterilu arī labību, ko līdz šim nav izdevies hibridizēt. Tās neļaus zemniekiem saglabāt labākās sēklas, kā tiek darīts kopš tiem laikiem, kad cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Pašlaik 80% jaunattīstības valstīs lietoto sēklu ir zemnieku saglabātās. Zemniekus var piespiest pirkt jaunās sēklas, kas prasa lielus ieguldījumus, tā radot parādus un atkarību no sēklu rūpniekiem. Kompānijām šķiet, ka tā būtu laba lieta dienvidvalstu zemniekiem, jo paplašinātu pieeju turpmākajiem uzlabojumiem lauksaimniecībā. Jaunā tehnoloģija ir radīta, lai aizsargātu ASV industriju no tās produktu neatļautas lietošanas un palielinātu sēklu tirdzniecību. Pēc ASV Lauksaimniecības departamenta domām, tā varētu “palielināt ASV sēklu kompāniju patentēto sēklu vērtību un atvērt jaunus tirgus otrās un trešās pasaules valstīs”. Tehnoloģijas izgudrotāji arī apgalvo, ka tā sekmēs ieguldījumus biotehnoloģijā jaunattīstības valstīs, tādējādi nodrošinot zemniekiem lielāku izvēli. Bet vislielāko ieguldījumu terminatora tehnoloģija došot bioloģiskās drošības nodrošināšanai, jo novērsīšot ģenētiskā piesārņojuma draudus.
Ap 7500 cilvēku no vairāk kā 70 valstīm ar RAFI starpniecību nosūtīja vēstules ASV lauksaimniecības sekretāram, nosodot terminatora tehnoloģiju.
Starptautiskās lauksaimniecības pētniecības konsultatīvā grupa (CGIAR) 1998.g. 30.oktobra tikšanās laikā paziņoja, ka tā nelietos nekādu ģenētisko sistēmu, kas radīta, lai aizkavētu sēklu dīgšanu. CGIAR ņēma vērā varbūtējo tehnoloģijas netīšu izplatīšanos ar putekšņiem, iespēju nopirkt audzēšanai nederīgu sēklu, potenciālo negatīvo ietekmi uz ģenētisko daudzveidību, to, ka zemniekiem, īpaši trūcīgajiem, ir svarīga pašu saglabātā sēkla, kā arī zemnieku veiktās selekcijas nozīmīgumu ilgtspējīgā lauksaimniecībā.
1999. g. sabiedrības pretestības dēļ gan Monsanto, gan AstraZeneca teicās šo tehnoloģiju nelietot komerciālos nolūkos. Tomēr 2001. g. Syngentai piederēja vismaz seši patenti uz dažādām terminatora tehnoloģijām, kā arī patenti uz ĢM augiem ar defektīvām imūnsistēmām, kuru dzīvotspēja ir atkarīga no lauksaimniecības ķimikālijām.
2000. g. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) ētikas grupa vienojās, ka šīs tehnoloģijas lietošana ir neētiska. Savukārt Bioloģiskās daudzveidības konvencijas piektās tikšanas laikā valdības vienojās, ka būtu vēlams moratorijs šo tehnoloģiju izmēģinājumiem un lietošanai.
2001. g. augustā ASV Lauksaimniecības departaments paziņoja, ka izdos licenci Deltai šīs tehnoloģijas lietošanai. Līdzīgi patenti nu jau pieder daudzām biotehnoloģijas kompānijām, tomēr pagaidām tikai Delta ir pavēstījusi, ka vēlas šo tehnoloģiju komercializēt. Tas nevar notikt agrāk kā 2003. g.