Santa Logina, Zemgales Ziņas un Iveta Sondore, Vides Vēstis
Nepāla ir sapņu zeme daudziem. Par spīti tam, ka pēc ekonomiskiem un sociāliem dzīves līmeņa rādītājiem tā ieņem vietu starp attīstības valstīm, tā vilina cilvēkus no visas pasaules ar nepārspējamu dabas skaistumu un garīguma piepildītu kultūru – vieta, kurp cilvēki dodas atrast sevi.
Šī gada septembrī projektā “Mediji Attīstībai” kopā ar vēl piecām žurnālistēm no Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Slovākijas un projekta koordinatori no Somijas uz Nepālu devās arī divas jaunās žurnālistes no Latvijas – Iveta Sondore un Santa Logina, kas pārstāvēja biedrību “Zaļā brīvība”. Galvenais brauciena mērķis bija atklāt, ar kādām grūtībām nepālieši arvien sastopas vairāk nekā gadu pēc postošās zemestrīces, kas notika 2015. gada pavasarī.
“Nepālā pavadījām notikumiem un emocijām piesātinātu nedēļu, kuras laikā gūtie iespaidi neatstāj vēl krietnu laiku pēc atgriešanās mājās un, domāju, tā pavisam nepazudīs nekad,” piedzīvotajā dalās Santa. “Pie ērtībām un mums kā pašsaprotamām lietām pieradušajiem eiropiešiem Nepāla ir pilnīgu kontrastu zeme, kas neapzināti liek pārdomāt savu vērtību sistēmu. Bez pārspīlējumiem varu teikt – tagad daudz vairāk novērtēju, ka manai mājai ir grīda, telpās nevelk caurvējš, pēc dzeramā ūdens nav jāiet kilometri, pilsētās ir svaigs gaiss, ko elpot. Mums nav kalnu, kuros paveras elpu aizraujoši skati sevišķi brīžos, kad starp mākoņiem parādās saule un sākas gaismu un ēnu spēles, taču mums nav arī postošu nelaimju, ko izraisa zemestrīces un zemes nogruvumi, paņemot pat tūkstošiem dzīvību,” saka Santa, aicinot novērtēt to, kas mums, Latvijā, ir dots. “Nepāla joprojām atkopjas pēc pērnā gada 25. aprīļa un 12. maija zemestrīcēm, kurās bojā gāja un cieta tūkstoši. No tiem, kas izdzīvoja, daudzi zaudējuši mājas, piederīgos, saimniecības. Diez vai visā Nepālā izdosies atrast kādu, kuru postošā nelaime nebūtu ietekmējusi. Tās sekas jūt pat vienkāršs tirgotājs vai uzņēmējs, kura rūpals vairs neiet no rokas. Tūristu skaita kritums gada laikā ir manāmi iedragājis Nepālas ekonomiku. Kalnu tūrisms, ko Nepālā izvēlas liela daļa ārzemnieku, ilgu laiku bija apstājies. Pēc zemestrīcēm kalnu rajoni bija nedroši, tika slēgti trekinga maršruti un apmetnes vietas, daļa tika vienkārši nopostīta. Jau pēc pirmajām dienām Nepālā nācās secināt – valstī, kas apveltīta ar pasakainiem dabas skatiem, skaistums iet roku rokā ar postu. Visu laikam nevar dabūt. Taču, par spīti nelaimēm, cilvēki turpina smaidīt un dzīvo tālāk,” novērojusi Santa.
“Zemestrīces visvairāk skartajos reģionos cilvēki arvien dzīvo kā mēnesi pēc nelaimes. Par to pārliecinājāmies pašu acīm, apmeklējot Dolahas un Sindupalčokas reģionus,” stāsta Iveta. “Cilvēki arvien dzīvo pagaidu būdās, kas saslietas no skārda loksnēm uz plikas zemes. Durvis un logi visbiežāk ir aizklāti vien ar kādu auduma gabalu vai aizstatīti ar vērtnēm no sabrukušo ēku drupām, cauri jumtam lietus laikā pil ūdens.” Žurnālistes atzīst, ka mums, cilvēkiem, kuriem ir pieejams mājoklis, nepieciešamās sadzīves lietas, ērta gulta, kuru mājās ir tualete, duša un dzeramais ūdens, apstākļus, kādos jau vairāk nekā gadu dzīvo Nepālas iedzīvotāji, ar prātu ir grūti aptvert. “Turklāt arī pirms zemestrīces viņi nedzīvoja māla būdās. Cilvēki mums rādīja savu sabrukušo māju attēlus – tās bija mūsdienīgas daudzstāvu celtnes ar visu nepieciešamo ērtai dzīvei.” piebilst Iveta. Galvenie iemesli, kādēļ liela daļa zemestrīces upuru arvien dzīvo necilvēcīgos apstākļos, nebūt nav finanšu trūkums valstī, taču gausas valdības rīcības un birokrātisko procesu rezultātā, reālu finansiālo palīdzību šobrīd saņēmusi vien neliela daļa cietušo ģimeņu.
Tā kā visas brauciena dalībnieces bija sievietes, žurnālistes īpaši pievērsa uzmanību sieviešu situācijai Nepālā. Grupa viesojās sieviešu dzīvesvietās, sarunājās par viņu ikdienu mājās un darba gaitām. “Iepazīstoties ar Nepālas sieviešu ikdienu, visgrūtāk bija pieņemt un saprast, ka visas rūpes par māju un ģimeni ir uz viņu pleciem, jo vīrieši mājās nedara neko,” iespaidos dalās Santa. “Šatarā apmeklējām kādu sievieti, kura ir divu meitu mamma. Ik dienu viņa ceļas sešos no rīta, tad dodas 15–20 minūšu garā ceļā pēc ūdens, sagādā zāli vērsim, pagatavo brokastis bērniem, palaiž viņus uz skolu. Viņa gatavo arī pusdienas, sagaida bērnus mājās no skolas. Sieviete arī strādā pastā. Tiesa, pēc zemestrīces darba ir mazāk, tomēr tās ir stundas, ko viņa pavada ārpus mājas. Tikmēr viņas bezdarbnieks vīrs laiku pavada mājās, nedarot neko. Un Nepālā tas ir normāli. Lai arī sievietes nav apmierinātas, viņu spēkos, domājams, ir maz ko mainīt, jo vīrieši no savām privilēģijām atteikties negatavojas. Tas šķiet tik muļķīgi un netālredzīgi – ja visi kopā ieguldītu pūles, dzīves apstākļus uzlabot būtu daudz vienkāršāk,” tā Santa. “Tomēr nedrīkst arī teikt, ka vīrieši nedara pilnīgi neko. Viņi ir galvenais spēks, kurš Nepālai palīdz atgūties pēc nelaimēm, atjaunojot nopostītos ceļus, būvējot mājas. Arī, viesojoties zemestrīces upuru nometnē, sievietes atzīst – bez vīriešiem nebūtu tikušas galā. Viņi bija tie, kas zemestrīces laikā palīdzēja pasargāt bērnus, bet pēc tam sarūpēja jumtu virs galvas.” Visām žurnālistēm viens no emocionāli spēcīgākajiem mirkļiem bija Šarikotas sieviešu apmetnes apmeklējums. Šeit dzīvo tās meitenes un sievietes ar saviem mazuļiem, kuras kādu iemeslu, tai skaitā vardarbības, dēļ nevar atrasties ģimenē. “Emocionāli smagi bija uzklausīt pusaudžu stāstus par to, kāpēc viņas bija spiestas pamest mājas. Vairākas nemaz mums tos neatklāja, un varējām tikai nojaust, kādēļ… Tomēr prieks, ka apmetne ir tā vieta, kas arī izglābusi dzīvības, piemēram, liekot atteikties no narkotiku lietošanas vai domām par pašnāvību. 250 sievietēm, kas šeit reiz pavadījušas grūtākos dzīves brīžus, nu nostājušās uz savām kājām un joprojām ik pa laikam atgriežas, lai pateiktu paldies, šī vieta vienmēr būs kas īpašs,” pārliecināta Santa.
Iveta un Santa atzīst – lai arī cilvēkiem patiešām neklājas viegli, abas bijušas pārsteigtas, ka neviens no sastaptajiem nepāliešiem ne reizi nav žēlojies par esošo situāciju, vainojis valdību vai vēl kādu. “To, cik stipri viņi ir šajā grūtajā laikā, tiešām varam mācīties no nepāliešiem – neviens pats nežēlojas! Viņi visi smaida, burtiski staro un skatās nākotnē ar gaišu skatu, turklāt nerēķinoties ar palīdzību no malas, bet gan tikai ar pašu spēkiem, to ko var paveikt katrs pats kā cilvēks un kopiena,” emocionāli redzētajā dalās Iveta. “Atceros kādu sievieti zemestrīces upuru “pagaidu” nometnē, kura de jure neeksistēja, jo viņai nebija personu apliecinošu dokumentu, ar diviem bērniem rokās, bez iztikas līdzekļiem, ģimenes un pajumtes… Uz mūsu jautājumu, kā viņa iztiek, viņa paskatījās uz sievietēm sev apkārt un teica: “Viņas visas man palīdz.” Mēs jautājām sievietēm, kāpēc viņas palīdz vientuļajai mātei, kas nav pat viņu attāla radiniece. It kā meklēdamas atbildi cita citā, viņas saskatījās un teica: “Viņa ir viena no mums – tāda pati sieviete kā mēs.” Un te man ir sajūta, ka spēks nav sistēmā vai vietā, bet gan cilvēkos, kas ir ap mums – vai mēs viņiem rūpam un vai viņi rūp mums. Man šķiet, ka atbilde ir “kopienā”. To mēs varam mācīties no Nepālas – veidot kopienu, kurā cilvēcība stāv pāri likumiem, ķengām un materiāliem labumiem, distancēties no tā, kam neticam, un būt kopā ar to, kam ticam…” savās izjūtās dalās Iveta.
Iveta un Santa atzīst, ka ceļojums bijis grūts gan fiziski, gan vēl jo vairāk emocionāli. Arī trūkstošā ceļojumu pieredze uz tik atšķirīgu valsti nav ļāvusi būt pilnīgi gatavām. Tomēr šī nenoliedzami bijusi ļoti vērtīga un iedvesmojoša iespēja, par kuru abas ir pateicīgas biedrībai “Zaļā brīvība” un sadarbības partnerim VIKES Somijā. Braucienā pieredzētais būs lasāms laikrakstā “Zemgales Ziņas”, žurnālā “Vides Vēstis” un citos medijos. Iveta un Santa pārliecinātas – ceļojumi uz valstīm, kuru dzīves līmenis būtiski atšķiras no ierastā, ne tikai cilvēciski atver acis plašāk uz pasaules problēmām, bet gribot negribot liek paskatīties citām acīm uz to, kas mums ir dots. Sevišķi vērtīgi šādi braucieni ir žurnālistiem, kuriem sniegta iespēja par redzēto stāstīt cilvēkiem sev apkārt. Dzīvojam uz tās pašas zemeslodes, tāpēc notiekošais vienā pasaules malā gribot negribot ir saistīts ar pārējo pasauli. Un par to ir svarīgi stāstīt arī cilvēkiem reģionos – pasauli veido cilvēki, bet, lai veidotu pasauli, ir jāizveidojas pašam cilvēkam.
Žurnālistu brauciens uz Nepālu ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī. Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autores, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
