1. Aizstāvēt parakstītas starptautiskas konvencijas un veicināt to popularizēšanu un īstenošanu vietējā līmenī. Savu ideju piesaistīšana pie starptautiskā līmenī parakstītajiem principiem padara tās vairāk konkurētspējīgas / ietekmīgākas.
2. Vides jautājumu risināšana pieprasa tehniskas zināšanas, kuras politiķiem (gan valsts, gan vietējā līmenī) nav laika apgūt. Demonstrējot augsta līmeņa zināšanas vides jautājumos, vides NVO var sevi piedāvāt kā konsultantus valdības iestādēm.
3. Iesaistoties dažādos vides un ar vidi skaitītos jautājumos, NVO lēnām paplašina jēdzienu “stakeholders” (aizvien vairāk sabiedrības daļām ir interese par šiem jautājumiem).
4. NVO drīkst pieprasīt piedalīties starptautiskās sarunās kā “novērotāji”, balstoties uz sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā principiem.
5. Starptautisku NVO tīklu izmantošana uzsver to, ka vides problēmas nevar risināt valstu administratīvās robežās.
6. Parasti vides jautājuma apspriešanā piedalās vieni un tie paši valdības, pašvaldību, un NVO pārstāvji. NVO pārstāvjiem vajadzētu mēģināt dibināt un uzturēt labu kontaktu ar šiem cilvēkiem (personība spēlē tik pat lielu, ja ne lielāku lomu, kā viedoklis, ko katrs pārstāv). NVO vajag meklēt un uzsvērt kopīgās intereses ar valdību / pašvaldību pārstāvjiem, nevis konflikta punktus.
7. Starptautiskās vienošanās var būtiski ietekmēt situāciju vietējā līmenī. Pārzinot un līdzdarbojoties starptautiskajās sarunās, NVO būs lielāka ietekme valsts un vietējo likumdošanas veidošanā.
8. Jo vairāk dažādas puses sāk ieinteresēties par starptautiskām sarunām un pieprasīt līdzdalību kā novērotāji, jo vairāk šim procesam būs jāmainās lai pielāgotos jaunām prasībām. NVO var sākt veidot priekšlikumus šī procesa pārstrukturēšanai.
9. Ar globalizācijas paplašināšanos, valstis un valdības kļūst nespēcīgākas. Tieši vides pārvaldi var pārņemt trešais sektors, kurš spēj strādāt starptautiskā līmenī.