Skip to content

… reiz rakstīja tā:

“Manuprāt, galvenais anarhisma princips nav brīvība, bet gan autonomija, spēja sākt kādu darbu un to paveikt pēc sava prāta. Nesaņemot pavēles no varas institūcijām, kas nepārzina patieso problēmu un pieejamos līdzekļus. Ārēja vadība reizēm var būt nenovēršama, piemēram, ārkārtas stāvoklī, tomēr tā mazina dzīvotspēju. Cilvēki izturas pievilcīgāk, spēcīgāk un spriestspējīgāk, ja neiejaucas valsts, priekšnieki, korporāciju direktori, centrālie plānotāji un universitāšu prezidenti. Viņiem ir tieksme radīt hronisku ārkārtas stāvokli, kas tos padara nepieciešamus. Lielākajā daļā gadījumu varas izmantošana, lai paveiktu kādu darbu, drīz vien vairs nav iedarbīga. Nebūtiska vara traucē būtiskām funkcijām. “Dvēsele kustas pati,” teica Aristotelis.

“Mana” anarhisma vājums ir tas, ka brīvības kāre ir spēcīgs politisko pārmaiņu motīvs, savukārt autonomija – nav. Autonomi cilvēki sevi ietiepīgi aizsargā tikai ar ne pārāk grūtiem līdzekļiem un bieži izmanto pasīvo pretošanos. Viņi tāpat rīkojas pēc sava prāta. Tomēr apspiesti cilvēki izraisa nožēlu, jo viņi, ja izlaužas brīvībā, nezina, ko iesākt. Nepieredzējuši autonomiju, viņi nezina, kā tas ir, un, pirms to iemācās, viņiem jau ir jauni pārvaldnieki, kas nemaz nesteidzas atkāpties.”