1960. gados izlasītā Reičelas Kārsones (Rachel Carson) grāmata “Klusais pavasaris” pamudināja Ārni Nesu (Arne Naess) izmantot savas apbrīnojamās iemaņas filosofijā, lai izprastu ekoloģisko krīzi un tās iespējamo risinājumu. Vēl trīsdesmit gadus nesasniedzis, viņš kļuva par visu laiku jaunāko filosofijas profesoru Oslo Universitātē un savu prāta spožumu parādīja, pētot un rakstot daudzās jomās, tostarp semantikā, zinātnes filosofijā un Spinozas un Gandija darbu studijās. Tomēr viņš ir daudz vairāk nekā tikai akadēmiķis. Viņa pieeja ekoloģijai ir apzīmogota ar filosofa šī vārda vispatiesākajā nozīmē – gudrības mīlētāja – un kalnu mīlētāja dzīves pieredzi. Galvenā ietekme viņa garajā mūžā ir bijusi dziļajām attiecībām ar Hallingskarveta kalnu Norvēģijas vidienē, kur 1937. g. viņš uzcēla vienkāršu būdiņu vietā, ko sauc par Tvergasteinu (sakrustotie akmeņi).
Lai saprastu, ko Ārne Ness saprot ar dziļo ekoloģiju, derētu iedomāties šo vietu: augstu kalnos, gluži nošķirtu, ar iespaidīgu ainavu dziļi lejā. Tur viņš dzīvoja, lūkojoties uz plašo un neskarto dabas panorāmu, lasot Gandiju vai Spinozu un studējot sanskritu. Šajā neviesmīlīgajā patvērumā, kas lielāko gada daļu ir sniega un ledus klāts, kur aug tikai ķērpji un sīki Alpu ziedi, Ārne Ness ir pavadījis kopumā vairāk kā desmit gadus vērojot, kāpjot kalnos, domājot, rakstot un apbrīnojot kalnu. Tvergasteinā, kur arktiskās vētras draud aizpūst jumtu virs galvas, ir paveikta lielākā daļa viņa ietekmīgā darba dziļajā ekoloģijā.
Vārds “ekoloģija” ir cēlies no bioloģijas zinātnes, kur to lieto, runājot par veidiem, kā dzīvās būtnes savstarpēji iedarbojas cita ar citu un ar savu apkārtni. Ārne Ness domā, ka ekoloģijas zinātne, ko nodarbina tikai fakti un loģika, nevar atbildēt uz ētikas jautājumiem, kā mums jādzīvo. Šim nolūkam vajadzīga ekoloģiska gudrība. Dziļā ekoloģija cenšas to veidot, vislielāko uzmanību pievēršot dziļai pieredzei, dziļai izjautāšanai un dziļām saistībām, kas kopā veido savstarpēji saistītu sistēmu. Katra no tām izraisa un uztur citu, kamēr visa sistēma ir, kā teiktu Ness, ekosofija: attīstībā esoša, bet būšanas, domāšanas un darbošanās saskanīga filosofija pasaulē, kas sevī iemieso ekoloģisku gudrību un harmoniju.
Dziļa pieredze bieži rosina cilvēku doties pa dziļās ekoloģijas taku. Oldo Leopolds (Aldo Leopold) savā grāmatā “Smilšu grāfistes kalendārs” tam sniedz apbrīnojamu piemēru. Leopolda pieredze bija tik intensīva, ka izraisīja pilnīgu pārorientēšanos viņa – savvaļas dzīvnieku pārvaldes speciālista un ekologa – mūža darbā. 1920. gados ASV valdība viņu norīkoja izstrādāt racionālu, zinātnisku rīcībpolitiku vilku iznīdēšanai visā valstī. Šī iejaukšanās dabā tika attaisnota ar to, ka vilki ar medību sporta piekopējiem sacentās par briežiem, tātad mazāk vilku nozīmētu vairāk briežu medniekiem.
Leopolds, kā jau tolaiku medību saimniecības pārvaldnieks, bija nešaubīgi pārliecināts, ka cilvēki ir pārāki par pārējo dabu un tāpēc morāli ir attaisnojams tas, ka viņi pret to izturas tā, lai maksimāli palielinātu cilvēku labklājību.
Kādu rītu Leopolds ar dažiem draugiem devās pastaigā pa kalniem. Mednieki būdami, viņi nesa sev līdzi bises gadījumam, ja rastos izdevība nošaut kādu vilku. Nāca pusdienu laiks, un viņi apsēdās uz klints, kas slējās virs brāzmainas upes. Drīz viņi ieraudzīja kaut ko, kas šķita pār straumi braslā brienoši brieži, bet drīz viņi saprata, ka tas ir vilku bars. Viņi pacēla bises un uzbudināti sāka šaut uz baru, bet visai neprecīzi. Galu galā veca vilcene tika nogāzta blakus upei, un Leopolds steidzās lejā patīksmināties par viņas nāvi. Viņu sagaidīja vilcenes acīs dziestoša kvēla, zaļa uguns. Nodaļā “Domājot kā kalns” viņš raksta, ka “šajās acīs man bija kaut kas jauns, kaut kas tāds, ko zināja tikai viņa un kalns. Es domāju, tā ka mazāk vilku nozīmē vairāk briežu, tad pasaule bez vilkiem būtu īsta paradīze medniekam. Bet, kad biju redzējis izdziestam zaļo liesmu, es apjautu, ka ne vilki, ne kalni tam nepiekrīt.”
Iespējams, var saprast, ko Leopolds domāja, sakot, ka vilcene nepiekrita šādam uzskatam, bet kā nedzīvs, inerts kalns varētu kaut kam piekrist vai nepiekrist? Ko Leopolds varēja būt domājis ar to? Ko viņš pieredzēja savas dzīves izšķirošajā brīdī? Skaidrs, ka viņš lietoja vārdu “kalns” kā metaforu ekosistēmai, kurā norisa šis atgadījums, ekosistēmai kā vienam veselumam, kā dzīvai klātbūtnei ar tās briežiem, vilkiem un citiem dzīvniekiem, tās mākoņiem, augsnēm un strautiem. Pirmo reizi dzīvē viņš pilnībā sajutās kā viens ar šo plašo, ekoloģisko realitāti. Viņš juta, ka tā spēj darīt zināmu savu lieliskumu. Viņš juta, ka tai ir savas pašas dzīve, vēsture un trajektorija nākotnē. Viņš pieredzēja ekosistēmu kā diženu būtni, cienīgu un vērtīgu pašu par sevi. Tam bija jābūt ārkārtīgas atbrīvošanās un apziņas, prieka un enerģijas paplašināšanās brīdim – patiesi garīgai vai reliģiskai pieredzei. Viņa šaurais, manipulatīvais savvaļas dzīvnieku pārvaldnieka prāts pazuda. Prāts, kurš redzēja dabu kā nedzīvu mašīnu, kas domāta cilvēku lietošanai, izgaisa. Tā vietā nāca dzīvās dabas būtnes, tās, ko mēs tagad saucam par Gaju, bezgalīgās būtnes tīra atzīšana.
Ievērojiet, ka šī pieredze nebija meklēta, gaidīta vai izgudrota. Tas notika spontāni. Kaut kas vilcenes mirstošajās acīs aizsniedzās pāri Leopoldam iemācītajam un lika atpazīt, kur viņš atrodas. Pēc šīs pieredzes viņš skatīja pasauli citām acīm un ķērās pie zemes ētikas izstrādāšanas, apgalvojot, ka cilvēki nav pārāka suga, kurai būtu tiesības pārvaldīt un kontrolēt pārējo dabu, drīzāk cilvēki ir “parasti biotiskās kopas locekļi”. Viņš arī sacerēja slaveno aforismu: “Lieta ir pareiza, kad tā tiecas saglabāt biotiskās kopas integritāti, stabilitāti un skaistumu. Tā ir nepareiza, kad tā sliecas uz pretējo.”
Ārne Ness uzsver šādas spontānas pieredzes nozīmīgumu. Tās galvenais aspekts ir geštaltu1 jeb attiecību tīklu uztvere. Mēs redzam, ka nav izolētu objektu, ka objekti ir mezgli milzīgā sakarību tīklā. Kad gūstam šādu dziļu pieredzi, mēs jūtam stipru plašas identificēšanās apziņu ar apjēdzamo. Identificēšanās sajūtā ietilpst paaugstināta empātijas apziņa un palielinātas saistības ar tām dzīvajām būtnēm, kas nav cilvēki. Mēs apzināmies, cik lielā mērā mūsu fiziskā un psiholoģiskā labsajūta ir atkarīga no dabas labklājības. Rezultātā rodas dabiska tieksme aizsargāt citu dzīvību. Pienākums un spaidi to darīt kļūst lieki. Mēs saprotam, ka citas būtnes – no mikrobiem līdz daudzšūnu dzīvības formām, līdz ekosistēmām un ūdensšķirtnēm, līdz Gajai kā vienam veselam – ir iesaistītas savu iedzimtā potenciāla atraisīšanas procesā. Ness šo procesu sauc par pašrealizāciju. Mums, cilvēkiem, pašrealizācijā ir iesaistīta plašas identificēšanās attīstība, kurā sevis apziņu vairs neierobežo personiskais ego, bet tā ietver lielākus un lielākus veselos. Ness šo paplašināto sevis apziņu sauca par ekoloģisko sevi. Tā kā visas būtnes savā veidā pūlas sasniegt pašrealizāciju, mēs apzināmies, ka tās visas ir apveltītas ar patieso vērtību, kas ir neatkarīga no jebkādas ekonomiskās vai citas utilitāras vērtības, ko tām var piedēvēt cilvēki. Mūsu cilvēciskie pūliņi pēc pašrealizācijas un citu būtņu centieni ir vienlīdz vērti. Cilvēku un citu būtņu dzīvība pašos principos ir būtiski vienlīdzīga. Šī ekocentriskā perspektīva ir pretstatā antropocentriskajam uzskatam, kas patieso vērtību piešķir tikai cilvēkiem, dabu novērtējot tikai tad, ja tā noder mūsu sugai.
Jaunā, dziļas pieredzes sniegtā apziņa, ka piederam pie saprātīga visuma, bieži noved pie dziļas izjautāšanas, kas palīdz izstrādāt loģisku struktūru pamata pārliecību izskaidrošanai un pārvēršanai lēmumos, dzīvesveidā un rīcībā. Ir svarīgi uzsvērt rīcību. Tā ir rīcība, kas atšķir dziļo ekoloģiju no citām ekofilosofijām. Tā padara dziļo ekoloģiju tiklab par kustību, kā par filosofiju. Ar dziļu izjautāšanu persona izteic vārdos pilnīgu dzīves skatījumu, kas var noteikt viņas dzīvesveida izvēli.
Jautājošā sabiedrībā cilvēks tās pamatpieņēmumus izprot no ekoloģiskā viedokļa. Cilvēks raugās pēc ekoloģiskās krīzes un ar to saistīto miera un sociālā taisnīguma krīžu kolektīvajiem psiholoģiskajiem pirmavotiem. Viņš arī ieskatās dziļi rietumu vēsturē, lai atrastu saknes mūsu postošajam antropocentrismam, kas izpaužas zinātnē, filosofijā un ekonomikā. Viņš mēģina saprast, kā pašreizējais rietumu kultūras un brīvās tirdzniecības globalizācijas dzinulis noved pie cilvēku kultūras un dabas izpostīšanas.
Šādu dziļu jautājumu uzdošana par mūsu kultūras pamatpieņēmumiem ir spilgtā pretstatā valdošajai seklajai vai reformu pieejai, kas mēģina nodrošināt ierastās lietu kārtības turpināšanos, propagandējot biznesa un rūpniecības “apzaļumošanu”, ieviešot virkni pasākumu, tādu kā piesārņojuma novēršanu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību tās naudā mērāmās vērtības dēļ, kas tai piemīt kā potenciāliem medikamentiem vai klimata regulatoram. Jebšu dziļās ekoloģijas atbalstītājiem bieži nav citas izvēles kā stratēģiski pieņemt reformu pieeju, darbojoties kopā ar vairākumu, viņu pašu dziļā jautājumu par sabiedrību uzdošana turpina norisēt dibenplānā. Tā var nemanāmi ietekmēt cilvēkus, ar ko viņi profesionāli sadarbojas.
Dziļajai jautāšanai Ārne Ness ir izstrādājis četru līmeņu sistēmu, kas attēlota t.s. priekšauta diagrammā. Tajā apvienota kustība no praktiskās sfēras 4. līmenī uz reliģisko un filosofisko sfēru 1. līmenī.
1. līmenī atklājas personas sākotnējās premisas vai normas, no kurām izriet visa rīcība un attieksme. Tas ir līmenis, ko mēs sasniedzam, ja neatlaidīgi vaicājam “kāpēc?” par visu, ko cilvēks saka (kā to dara mazi bērni), sākot ar ikdienišķām lietām. Visbeidzot, ja process ir iesniedzies gana dziļi, mēs varam izteikt apgalvojumu, kas rezumē mūsu dziļāko intuīciju par dzīvi, kas balstās dziļā plašas identificēšanās pieredzē. Piemēram, draugs, kas visu dienu jautājis, kāpēc, beigās var būt spējīgs nonākt līdz apgalvojumam “Daba ir svēta!”. Ārnes Nesa paša ekosofijas sākotnējā norma ir “Pašrealizācija!”. Dziļā pieredze, kas iedvesmo Nesa ekosofiju, ir dzīves potenciāla atraisīšanas patiesās vērtības apziņa. Apgalvojumi beidzas ar izsaukuma zīmi. Tas norāda, ka mums ir darīšana ar normām, tas ir, ar ieteikumiem, kā būtu jādomā vai jārīkojas.
Sākotnējās normas vienmēr pieder filosofiskajai vai reliģiskajai sfērai. Un, būdamas sākotnējas, tās nav pierādāmas vai atvasināmas no citām normām. Sākotnējās normas nav absolūtas. Tās ir vadlīnijas gudru lēmumu pieņemšanai sistemātiskas spriešanas ceļā no visabstraktākajām sfērām līdz konkrētām sekām. Herolds Glāsers (Harold Glasser) sniedz labu piemēru šim procesam. Iedomājieties, ka vietējai bioloģiskajai zemniecei ir sākotnējā norma “Dzīvo bagāti!”. Ja jūs lūdzat viņu pateikt, ko tas nozīmē ikdienā, viņa varētu sacīt apmēram tā: “Dzīvot bagāti man nozīmē sasniegt daudz ar mazumiņu: tas ir, būt pieticīgai, patērējot dabas resursus, bet sasniegt lielus mērķus, tādus kā dabiski pilnīgas attiecības un pieredze.” Šeit nav izsaukuma zīmes, jo tā nav norma, bet gan pieņēmums, ko šī konkrētā persona varētu veikt, izejot no sākotnējās normas.
Ārne Ness šādus apgalvojumus to eksperimentālās dabas dēļ sauc par hipotēzēm. No šīm hipotēzēm izrietēs jauna – atvasināta norma. Mūsu zemniece to varētu izteikt šādi: “Dzīvo vienkārši!” No atvasinātās normas izrietēs cita hipotēze. Šī jaunā hipotēze var būt apmēram tāda: “Resursu taupīga lietošana ir vienkāršības priekšnoteikums”. Tas savukārt radīs jaunu, zemāka līmeņa normu, tādu kā “Esi taupīga!”, kuras dēļ zemniece izlemj nodot pārstrādei papīru un citus materiālus – konkrētas dziļā izjautāšanas procesa sekas.
Kādam citam, jaunam brokerim no Londonas, var būt tā pati sākotnējā norma, kas zemniecei, bet viņa gadījumā atvasināšanas process beidzas ar pilnīgi citādām konkrētajām sekām. No sākotnējās normas viņš atvasina hipotēzi “Izšķērdība ir bagātības atslēga”, kas beigās noved pie konkrētām sekām – kliedzoša patēriņa.
Glāsera piemērs skaidri parāda, kā vienas un tās pašas sākotnējās normas mutiska izteikšana var novest pie ļoti atšķirīga ekoloģiska iznākuma. Tomēr viņš norāda, ka sākotnējās normās, kas ved pie ekoloģiski harmoniskas rīcības, vienmēr ir iekļauta plašas identificēšanās apziņa. Sākotnējās normas var būt ļoti dažādas. Piemēram, budists un kristietis nevienotos par Dieva esību, taču abi gribētu aizsargāt un lolot dzīvību. Tādējādi ir nepieciešams pamata uzskatu komplekts, kas lielos vilcienos būtu pieņemams dziļās ekoloģijas atbalstītājiem ar stipri atšķirīgām sākotnējām normām.
Šī iemesla dēļ Ārne Ness un Džordžs Sešenzs (George Sessions) izdomāja dziļās ekoloģijas platformu, pazīstamu arī kā dziļās ekoloģijas kustības astoņus punktus. Tie veido priekšauta diagrammas otro līmeni un ir iecerēti kā sava veida filtrs dziļās izjautāšanas procesā. Ja varat lielā mērā piekrist platformas apgalvojumiem, jūs ietilpstat zem “dziļās ekoloģijas kustības” jumta un drīkstat sevi ierindot tās atbalstītājos. Platforma nav iecerēta kā negrozāms doktrināru apgalvojumu komplekts, bet drīzāk kā diskusijas jautājumu komplekts, ko drīkst pārveidot cilvēki, kas to pieņem galvenajos vilcienos. Patiesībā šeit sniegto versiju ir pārveidojuši 1995. g. Šūmahera koledžā notikušā dziļās ekoloģijas kursa dalībnieki. Daži dziļās ekoloģijas atbalstītāji platformu uztver kā visaptverošas un pilntiesīgas ekosofijas uzmetumu. Tajā 1. līmeņa apgalvojumus par plašu identificēšanos pārstāv pirmie trīs punkti, kas ietver sākotnējo normu “Patiesā vērtība!”. 4.-7. punkts ir kā tilts starp sākotnējo normu un personisko dzīvesveidu, bet 8. punkts attiecas īpaši uz konkrētu rīcību pasaulē.
Persona no vispārējo principu apsvēršanas 2. līmenī pāriet uz savas situācijas izpēti 3. līmenī. Kā iespējams izmainīt dzīvesveidu un būt aktīvam ar diagrammas augšējiem līmeņiem saskanīgā veidā? Mūsu bioloģiskā zemniece bija 3. līmenī, kad pētīja atkritumu pārstrādes iespējas viņas rajonā. Varbūt jaunais brokeris, hedoniskās brīvdienās guvis arī dziļu plašas identificēšanās pieredzi Āfrikas džungļu vientulībā, stingri apņemas mainīt darbu. Atgriežoties Londonā, viņa 3. līmeņa rīcība ir raudzīties, kā nopelnīt iztiku tādā veidā, kas ir atbilstošs viņa jaunajai atklāsmei un prasmēm. Viņš tiekas ar cilvēkiem, uzdod daudz jautājumu, šaubās, bet galu galā izlemj rīkoties. Nu viņš ir 4. līmenī, un, kad viņš beidzot iekārtojas jaunajā darbā par ētisko investīciju padomdevēju, klientu apmeklēšanai lietojot tikai sabiedrisko transportu un divriteni, viņš ir pabeidzis procesu, radot dzīvesveidu, kurā ikdienas lēmumi un rīcība tieši attiecas uz viņa ekosofijas sākotnējo līmeni.
Ceturtajā līmenī ir iespējami daudzi dažādi dzīvesveidi un darbības veidi. Daži cilvēki, kā sociālie ekologi, protams, mēģinās nepieļaut netaisnību cilvēku vidū, kas izraisa ekoloģisko katastrofu. Ekofeministes mēģinās neitralizēt dzimumu nevienlīdzības ieguldījumu ekoloģiskajā krīzē. Dabas aizsardzības biologi koncentrēsies uz to, kā dokumentēt un novērst sugu iznīkšanu, kas pastāvīgi seko cilvēku izraisītajai neskartās dabas sadrumstalošanai. Vēl citi pretosies brīvās tirdzniecības un globalizācijas negatīvajai ietekmei uz dabu un kultūru. Ārne Ness uzver, ka dziļās ekoloģijas kustības robežas ir garas un ka mums jāsaprot un jāatbalsta pieejas, kas atšķiras no mūsējām. Šis radikālais plurālisms tādējādi ir dziļās ekoloģijas kustības būtiska sastāvdaļa. Ja ir darīšanas ar cilvēkiem, kuri mēģina iznīdēt dziļās ekoloģiskās rīcības robežās ietilpstošu darbu, svarīgi atcerēties Gandija nevardarbības metodi – galvenais ir nezaudēt cieņu pret oponenta būtisko cilvēcīgumu.
Visbeidzot mēs nonākam pie dziļām saistībām, kas ir dziļas pieredzes un dziļas izjautāšanas apvienošanas rezultāts. Cilvēki ar izkoptu ekoloģisko pasaules uzskatu savā rīcībā izpauž visu personību, izraisot ārkārtīgu enerģiju un saistības. Šāda rīcība ir mierīga un demokrātiska un izsauc ekoloģisko ilgtspējību. Ekoloģiskā sevis atklāšana modina prieku, kas rada līdzdalību, kas savukārt izraisa plašāku identificēšanos un tādējādi lielākas saistības. Tās “palielina rūpes par cilvēkiem un padziļina rūpes par tām būtnēm, kas nav cilvēki”.
Stefans Hārdings ir Šūmahera koledžas ekologs.
1.“Organismi neuztver pasaules lietas un parādības izolētu elementu veidā, bet gan kā geštalus (veidolus, formas). Geštalts ir jēgpilns veselums, kuram piemītošās īpašības nav reducējamas uz tā sastāvdaļu īpašībām. (“Vides zinības. Angļu -latviešu skaidrojošā vārdnīca” R. Ernšteina un R. Jūrmalieša redakcijā. Rīga, 2000.)
Dziļās ekoloģijas platforma: alternatīva versija
1. Visai dzīvībai ir vērtība pašai par sevi, neatkarīgi no tās noderīguma cilvēkiem.
2. Bagātība un daudzveidība sekmē dzīvības labklājību, un tām ir vērtība pašām par sevi.
3. Cilvēkiem nav tiesību samazināt šo bagātību un daudzveidību, vienīgais izņēmumus ir vitālo vajadzību apmierināšana atbildīgā veidā.
4. Cilvēku ietekme pasaulē ir pārmērīga un strauji pasliktinās.
5. Cilvēku dzīvesveidi un kopskaits ir šīs ietekmes galvenie elementi.
6. Dzīvības, arī kultūru, daudzveidība var zelt tikai pie samazinātas cilvēku ietekmes.
7. Tādēļ ir jāmainās ideoloģiskajām, politiskajām, ekonomiskajām un tehnoloģiskajām pamatstruktūrām.
8. Tiem, kas piekrīt iepriekšējiem punktiem, ir pienākums piedalīties nepieciešamo pārmaiņu īstenošanā un darīt to mierīgi un demokrātiski.