Šo deklarāciju Pasaules sociālajā forumā Belenā (Brazīlijā) 2009. gada janvārī parakstīja 34 valstu pārstāvji.
“Pasaule klimata pārmaiņu dēļ cieš no drudža, un šī slimība ir kapitālisma attīstības modelis.”
Evo Moraless, Bolīvijas prezidents, 2007. g. septembrī.
Cilvēces izvēle
Mūsdienās cilvēcei priekšā stāv grūta izvēle: ekosociālisms vai barbarisms.
Mums nav vajadzīgi jauni pierādījumi kapitālisma barbarismam – šīs parazītiskā sistēma izmanto gan cilvēci, gan dabu. Kapitālisma vienīgais virzītājspēks ir nepieciešamība gūt peļņu un tādējādi – vajadzība pēc pastāvīgas izaugsmes. Tas izšķērdīgi rada liekus produktus, izniekojot trūcīgos resursus un dabai atpakaļ atdodot tikai indes un sārņus. Kapitālismā vienīgais panākumu rādītājs ir tas, cik daudz tiek pārdots ik dienu, ik nedēļu, ik gadu. Tāpēc rodas liels daudzums produktu, kas tieši kaitē gan cilvēkiem, gan dabai un ko nevar saražot, vienlaikus neizplatot slimības, neiznīcinot mežus, kas izstrādā mūsu elpoto skābekli, neiznīdējot ekosistēmas un neizturoties pret ūdeni, gaisu un augsni kā pret kanalizāciju, kur atbrīvoties no rūpniecības atkritumiem.
Kapitālismā vajadzība pēc izaugsmes pastāv visos līmeņos – no atsevišķa uzņēmuma līdz visai sistēmai kopumā. Korporāciju neremdināmo badu veicina imperiālistiskā izplešanās, meklējot arvien lielāku pieeju dabas resursiem, lētam darbaspēkam un jauniem tirgiem. Kapitālisms vienmēr ir kaitējis videi, bet mūsu dzīves laikā šie uzbrukumi zemei ir paātrinājušies. Pārmaiņas vairs nav vienkārši kvantitatīvas, bet jau kvalitatīvas, tās noved pasauli kraujas malā – līdz pat katastrofai. Aizvien lielākā skaitā zinātnisku pētījumu atklāj daudzus veidus, kā maza temperatūras paaugstināšanās varētu izraisīt neatgriezeniskas, nevaldāmas sekas – piemēram, Grenlandes ledus seguma ātru kušanu vai mūžīgajā sasalumā un zem okeāna ieslēgtā metānu atbrīvošanos, kas padarītu nenovēršamas katastrofālas klimata pārmaiņas.
Ja globālo sasilšanu neapturēs, tā postoši ietekmēs cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvi. Kultūraugu raža krasi samazināsies, izraisot plaši izplatītu badu. Simtiem miljoniem cilvēku zaudēs mājvietas, jo dažas teritorijas piemeklēs sausums, bet citās paaugstināsies jūras līmenis. Haotiski, neprognozējami laikapstākļi kļūs par normu. Gaiss, ūdens un augsne būs saindēti. Malārijas, holeras un pat vēl nāvējošāku slimību epidēmijas piemeklēs nabadzīgākos un neaizsargātākos visu sabiedrību locekļus.
Ekoloģiskās krīzes ietekmi visspēcīgāk izjūt tie Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas iemītnieki, kuru dzīvi jau ir sagrāvis imperiālisms, un īpaši viegli ievainojami ir dažādu zemju pirmiedzīvotāji. Vides izpostīšana un klimata pārmaiņas ir bagāto agresija pret trūcīgajiem.
Ekoloģiskā postaža, ko izraisījusi neremdināma vajadzība palielināt peļņu, nav nejauša kapitālisma iezīme: tā šai sistēmai ir gēnos, no tās nevar atbrīvoties reformu ceļā. Uz peļņu orientētā ražošanā, izdarot lēmumus par kapitālieguldījumiem, svarīgs ir tikai īstermiņa skatījums, tā nevar ņemt vērā ilglaicīgu vides veselību un stabilitāti. Ierobežotās un vārīgās ekosistēmās nav iespējama bezgalīga ekonomikas attīstība, bet kapitālistiskā ekonomikas sistēma nevar pieļaut limitētu izaugsmi, tās pastāvīgā vajadzība izplesties pārkāps jebkādus aizliegumus, ko varētu ieviest „ilgtspējīgas attīstības” vārdā. Līdz ar to pēc būtības nestabilā kapitālistiskā iekārta nevar regulēt savu darbību, kur nu vēl pārvarēt krīzes, ko rada tās haotiskā un parazītiskā izaugsme, jo, lai to izdarītu, būtu nepieciešams noteikt ierobežojumus uzkrāšanai – un tas ir nepieņemami sistēmā, kuras likums ir: “Audz vai mirsti!”
Ja kapitālisms paliks dominējošā sabiedrības iekārta, labākais, ko varam gaidīt, ir neciešami klimatiskie apstākļi, sabiedrības krīzes pastiprināšanās un visbarbariskāko šķiras kundzības veidu izplatīšanās, kad imperiālistiskie spēki cīnīsies savā starpā un ar pasaules dienvidiem par turpmāko kontroli pār pasaules rūkošajiem resursiem.
Sliktākajā gadījumā cilvēku suga var neizdzīvot.
Kapitāliskās pārmaiņas stratēģijas
Ir gana daudz ierosinājumu, ar kādām stratēģijām cīnīties pret ekoloģisko sabrukumu un draudošo globālo sasilšanu, ko izraisa oglekļa dioksīda neapdomīgi palielinātais daudzums atmosfērā. Lielākajai daļai šo stratēģiju ir viena kopīga iezīme: tās savās interesēs ir izdomājusi pasaulē dominējošā sistēma – kapitālisms.
Nav nekāds pārsteigums, ka dominējošā globālā sistēma, kas ir atbildīga par ekoloģisko krīzi, arī diktē tās apspriešanas noteikumus, jo kapitāls zināšanu radīšanas līdzekļus pārvalda tikpat lielā mērā kā atmosfēras oglekļa dioksīda ražošanas līdzekļus. Tādēļ politiķi, birokrāti, ekonomisti un profesori rada nebeidzamu priekšlikumu straumi, un tie visi ir variācijas viedoklim, ka videi nodarīto kaitējumu varot izlabot, netraucējot tirgus mehānismam un kapitāla uzkrāšanas sistēmai, kas pārvalda pasaules ekonomiku.
Bet nevar kalpot diviem kungiem vienlaikus – zemes veselumam un kapitālisma ienesīgumam. No viena ir jāatsakās, un vēsture pietiekami skaidri parāda, kam ir uzticīga lielākā daļa politikas veidotāju. Tāpēc ir pamatots iemesls nopietni apšaubīt, ka jau pieņemtie mēri spēs apturēt virzību uz ekoloģisku katastrofu.
Patiešām, ieskatoties dziļāk, aiz izskaistinātās virskārtas redzams, ka pēdējo trīsdesmit piecu gadu reformas ir cietušas smagu izgāšanos. Protams, ir atsevišķi uzlabojumi, bet tos neizbēgami iznīcina un aizslauka sistēmas nežēlīgā izplešanās un haotiskā ražošana.
Lūk, viens neveiksmes piemērs: par spīti tam, ka 1997. g. pieņēma Kioto protokolu, 21. gadsimta pirmajos četros gados ikgadējās oglekļa emisijas pasaulē bija gandrīz trīsreiz lielākas nekā iepriekšējā desmitgadē.
Kioto izmanto divus paņēmienus: piesārņojuma kredītu ierobežojuma un tirdzniecības sistēmu, lai sasniegtu noteiktu izmešu daudzuma samazināšanos, un projektus dienvidvalstīs jeb tā saukto tīras attīstības mehānismu, lai kompensētu ļoti industrializēto valstu emisijas. Šie instrumenti paļaujas uz tirgus mehānismiem, kas, pirmkārt, nozīmē, ka atmosfēras oglekļa dioksīds kļūst par preci, ko kontrolē tās pašas intereses, kas izraisīja globālo sasilšanu. Piesārņotāji nav spiesti samazināt oglekļa emisijas, tiem ir atļauts izmantot savu varu pār naudu, lai oglekļa tirgu kontrolētu, kā pašiem vajadzīgs, tostarp veiktu postošu izpēti jaunās fosilo enerģijas avotu atradnēs. Nav arī noteikts limits emisiju kredītu daudzumam, ko var izsniegt piekāpīgas valdības.
Tā kā rezultātu pārbaude un novērtēšana ir neiespējama, Kioto režīms ne tikai nevar kontrolēt emisijas, bet arī rada plašas iespējas visu veidu nemaksāšanu un krāpšanai. Kā 2007. g. martā rakstīja pat Wall Street Journal, emisiju tirdzniecība “dotu naudu dažām ļoti lielām korporācijām, bet ne mirkli neticiet, ka šī šarāde daudz paveiks globālās sasilšanas jautājumā”.
Klimata jautājumiem veltītās sanāksmes Bali 2007. gadā pavēra ceļu vēl lielākiem pārkāpumiem nākotnē. Bali sanāksmēs nepieminēja labāko klimata zinātnieku izvirzītos mērķus krasi samazināt oglekļa izmešus (par 90 % līdz 2050. g.); dienvidvalstu iedzīvotājus tur atstāja kapitāla žēlastībā, šo procesu atdodot Pasaules Bankas jurisdikcijā; oglekļa piesārņojumu kompensēšanu atviegloja vēl vairāk.
Lai apliecinātu un nodrošinātu cilvēces pastāvēšanu nākotnē, ir nepieciešama revolucionāra pārveide, kur visi atsevišķie pūliņi būtu daļa no lielākas cīņas pret pašu kapitālu. Šī lielākā cīņa nevar būt tikai negatīva un antikapitāliska. Tai ir jāpasludina un jāizveido citāda sabiedrība, un tas ir ekosociālisms.
Ekosociālistu alternatīva
Ekosociālistu kustības mērķis ir pārtraukt un pavērst atpakaļ kapitālistiskā ekocīda un jo īpaši globālās sasilšanas postošo procesu, kā arī izstrādāt radikālu un praktisku alternatīvu kapitālisma sistēmai. Ekosociālisma pamatos ir pārveidota ekonomika, kas balstās nemonetārās vērtībās – sociālā taisnīgumā un ekoloģiskā līdzsvarā. Tas kritizē gan kapitālisma „tirgus ekoloģiju”, gan uz produktivitāti vērsto sociālismu, kas ignorēja zemes līdzsvaru un limitus. Tas nosaka jaunu sociālisma ceļu un mērķi ekoloģiskā un demokrātiskā struktūrā.
Ekosociālismā ir ietverta revolucionāra sabiedrības pārveide. Tajā ietilps arī izaugsmes ierobežošana un vajadzību pārveidošana, no ekonomikas kvantitātes pārejot uz kvalitātes kritērijiem, uzsverot preču lietošanas, nevis maiņas vērtību.
Šie mērķi prasa gan demokrātisku lēmumu pieņemšanu ekonomikas jomā, ļaujot sabiedrībai kopīgi nospraust ieguldījumu un ražošanas mērķus, gan ražošanas līdzekļu kolektivizāciju. Tikai kopīga lēmumu pieņemšana un ražošanas līdzekļu pārvaldīšana var piedāvāt ilgtermiņa perspektīvu, kas nepieciešama, lai mūsu sabiedrības un dabas sistēmas būtu līdzsvarotas un ilgtspējīgas.
Lai noraidītu pašmērķīgu produktivitāti un pārietu no kvantitatīvu uz kvalitatīvu ekonomikas kritēriju izmantošanu, jāpārskata ražošanas un saimnieciskās darbības vispār raksturs un uzdevumi. Ekosociālistu ekonomikas galvenās vērtības būs būtiski svarīgas radošas, neproduktīvas un reproduktīvas cilvēku darbības, piemēram, mājturība, bērnu audzināšana, aprūpe, bērnu un pieaugušo izglītība un māksla.
Tīrs gaiss un ūdens un auglīga augsne, kā arī vispārēji pieejami pārtikas produkti bez ķimikālijām un atjaunojami, nepiesārņojoši enerģijas avoti ir cilvēku un dabas pamattiesības, ko aizsargā ekosociālisms. Kopīgās politikas veidošana vietējā, reģionālā, valsts un starptautiskā līmenī nebūs despotiska, sabiedrība tādā veidā izmantos savu brīvību un atbildību. Šī lēmumu pieņemšanas brīvība ļaus atsvabināties no atsvešinātiem ekonomikas „likumiem”, kas piemīt uz attīstību orientētajai kapitālistiskajai sistēmai.
Lai izvairītos no globālās sasilšanas un citiem draudiem, kas apdraud cilvēces un ekoloģijas izdzīvošanu, ir jāaptur, jāsamazina vai jāpārstrukturē veselas rūpniecības un lauksaimniecības nozares, bet citas jāattīsta, vienlaikus nodrošinot pilnu nodarbinātību visiem. Šāda radikāla pārveidošana nav iespējama, ja ražošanas līdzekļus nekontrolē kolektīvi un demokrātiski neplāno ražošanu un preču apmaiņu. Līdzšinējās kapitālistisko uzņēmumu, investoru un banku kontroles vietā jāpieņem demokrātiski lēmumi par kapitālieguldījumiem un tehnoloģiju attīstību, kas ilgtermiņā kalpotu sabiedrības un dabas kopējam labumam.
Visvairāk apspiestajiem sabiedrības locekļiem, trūcīgajiem ļaudīm un aborigēniem, ir pilnībā jāpiedalās ekosociālistu revolūcijā, lai atjaunotu ekoloģiski ilgtspējīgas tradīcijas un izteiktu to cilvēku nostāju, kas nav sadzirdami kapitālismā. Tā kā dienvidvalstu tautas un nabadzīgie cilvēki pirmie kļūst par iznīcīgā kapitālisma upuriem, viņu cīņas un prasības palīdzēs noteikt, kādai jābūt jaunveidojamajai ekoloģiski un ekonomiski ilgtspējīgajai sabiedrībai. Arī dzimumu līdztiesība ir ekosociālisma neatņemama daļa, un sieviešu kustības ir piederējušas pie aktīvākajiem un neslēptākajiem kapitālistiskās apspiešanas pretiniekiem. Visās sabiedrības grupās ir arī citi ekosociālistu revolucionāro pārmaiņu potenciāli aktīvi dalībnieki.
Šāds process nevar sākties bez sociālās un politiskās struktūras revolucionāras pārveides uz ekosociālistu programmas pamatiem, ko aktīvi atbalstītu lielākā daļa iedzīvotāju. Darbaspēka – strādnieku, zemnieku, bezzemnieku un bezdarbnieku – cīņa par sociālo taisnīgumu nav nošķirama no cīņas par ekoloģisko taisnīgumu. Kapitālisms, kas ekspluatē un piesārņo sabiedrību un vidi, vienlīdz lielā mērā ir gan dabas, gan strādnieku ienaidnieks.
Ekosociālisms rosina veikt radikālas pārmaiņas:
1) enerģētikas sistēmā, no naftas produktiem iegūtu degvielu un biodegvielu aizvietojot ar tīriem energoavotiem, ko pārvalda vietējā kopiena: vēja, ģeotermālo, viļņu un galvenokārt saules enerģiju;
2) transporta sistēmā, krasi samazinot privāto kravas un vieglo automašīnu izmantošanu un aizstājot tās ar bezmaksas un efektīvu sabiedrisko transportu;
3) pašreizējos ražošanas, patēriņa un būvniecības modeļos, kuru pamatā ir atkritumi, nenovēršama novecošana, konkurence un piesārņojums, turpmāk ražojot tikai ilgtspējīgas un atkārtoti pārstrādājamas preces un attīstot zaļo arhitektūru;
4) pārtikas ražošanā un izplatīšanā, pēc iespējas vairāk aizsargājot vietējo pārtikas suverenitāti, likvidējot piesārņojošo agrorūpniecību, radot ilgtspējīgas lauksaimniecības ekosistēmas un aktīvi atjaunojot augsnes auglību.
Mums jāizstrādā zaļā sociālisma teorija un jārīkojas, lai īstenotu šo mērķi, taču jācīnās arī par tūlītējām konkrētām un neatliekamām reformām. Nelolojot ilūzijas par „tīru kapitālismu”, mums ir jādarbojas, lai valdošos spēkus – valdības, korporācijas, starptautiskās iestādes – piespiestu veikt elementāras, tomēr būtiskas tūlītējas izmaiņas:
- krasi un reāli samazināt atļauto siltumnīcefekta gāzu izmešu daudzumu,
- attīstīt tīras enerģijas avotus,
- nodrošināt plašu bezmaksas sabiedriskā transporta sistēmu,
- kravas automašīnas pakāpeniski aizstāt ar vilcieniem,
- izstrādāt piesārņojuma attīrīšanas programmas,
- atteikties no atomenerģijas un militārajiem izdevumiem.
Šīs un līdzīgas prasības ir Globālā taisnīguma kustības un Pasaules Sociālā foruma galvenie darba kārtības punkti. Šīs organizācijas kopš 1999. gada Sietlas sanāksmes ir veicinājušas sociālo un vides kustību apvienošanos kopīgā cīņā pret kapitālisma sistēmu.
Vides izpostīšanu neapstādinās konferenču telpās un līgumu slēgšanas sarunās. Pārmaiņas var izraisīt tikai plašas sabiedrības rīcība. Šajā cīņā pret vides un sociālo netaisnību avangardā visur atrodas pilsētu un laukstrādnieki, nabadzīgo dienvidvalstu tautas, kolonizēto teritoriju pamatiedzīvotāji. Viņi cīnās pret daudznacionālo kompāniju ekspluatāciju un piesārņojumu, pret agrorūpniecības uzņēmumiem, kas izplata indes un zemniekiem atņem viņu tiesības, pret ģenētiski modificētu sēklu invāziju, pret biodegvielu, kas tikai saasina pašreizējo pārtikas krīzi. Mums jāsekmē šo sociālo vides kustību darbība un jāveicina solidaritāte ziemeļu un dienvidvalstu antikapitālistisko ekoloģisko apvienību vidū.
“Ekosociālistu deklarācija” ir aicinājums rīkoties. Iesīkstējušās valdošās šķiras ir spēcīgas, tomēr ar katru dienu arvien vairāk izrādās – kapitālisma sistēma ir finansiāli un ideoloģiski bankrotējusi, tā nespēj uzveikt sevis izraisītās krīzes: ekonomisko, ekoloģisko, sociālo, pārtikas un citas. Radikālās opozīcijas spēki ir dzīvi un darbīgi. Visos līmeņos, gan vietējā un reģionālā, gan starptautiskā, mēs cīnāmies, lai izveidotu alternatīvu sistēmu, kuras pamatā būs sociāls un ekoloģisks taisnīgums.