Latvijā pastāv daudzas barjeras, kuras ierobežo sabiedrības interešu aizstāvību, gan no sabiedrības gan valsts pārvaldes institūciju puses. Bieži vien tās ir psiholoģiska rakstura. Manā rīcībā ir nonācis Slovākijas vides organizāciju apvienības izveidots barjeru raksturojumus, kurš, manuprāt, labi raksturo arī situāciju Latvijā. Viņi izdala sešas galvenās barjeras kuras ierobežo veiksmīgu pušu sadarbību un interešu aizstāvību.
Kritisko vecāku (valsts) un riebīgā bērna barjera (sabiedrība). Šajā situācijā no vienas puses ir cilvēki, kuri visu zina un nekad nemaina savu viedokli, bet no otras puses ir uzbāzīgie, kuri visu ko grib zināt un uzvedas kā dumpinieks. Abām pusēm ir bail zaudēt savu identitāti. Aktīvistu jautājums ir: “Ja mēs vairs necīnīsimies, bet sadarbosimies vai mēs vēl jo projām būsim tie kas mēs esam?” Birokrātu jautājums ir: “Ja mēs lēmumu pieņemšanā iegaistam citus (amatierus), vai mēs vēl joprojām saglabāsim savu varu?” Šajā gadījumā risinājums ir pilnīgs pieņēmumu izskaidrojums un lomu sadalīšana. Abām pusēm vajadzētu justies brīvām izteikties.
Vēsais apskāviens. Daudzi ierēdņi, bet ne tikai, joprojām pieturas pie konservatīvām uzvedības un komunikāciju metodēm. Viņi nesaprot, kāpēc viņiem būtu jādara šis vai tas, vai arī viņiem vienkārši nav nepieciešamo iemaņu. Viņi aizsargā savu silto vietiņu un mēģina saglabāt informācijas monopolu. Tā kā katra cilvēka (arī birokrāta) darbība ir balstīta uz viņa/viņas attieksmi un vērtībām, tad izmaiņas ir iespējamas tikai ilglaicīgā un saudzīgā savstarpējā dialogā. Svarīgi ir novērtēt cilvēka pamatvērtības, kuras mēs nekad nemainām, un uzzināt pozitīvus uzvedības piemērus. Bieži lēmumi tiek pieņemti, nevis balstoties uz informāciju, bet gan atsaucoties uz kādu citu cilvēku darbību līdzīgā situācijā. “Mans draugs tā dara”, “Mans priekšnieks būtu apmierināts ar tādu lēmumu” u. tml.
Brīvprātības barjera. Šī barjera vairāk attiecas tieši uz NVO pārstāvjiem, jo bieži vien viņi darbojas pēc brīvprātības principiem. Aktīvisti var teikt: “Ja kāds kaut ko dara bez atalgojuma, kā gan jūs to varat tiesāt/nosodīt?”, “Es to darīšu tā, kā es gribu!” Brīvprātīgie bieži vien garantē reprezentāciju, bet citreiz ir konflikts starp profesionālismu un brīvprātību. Ieteikums būtu daudzveidot un profesionalizēt NVO aktivitātes. Nav tikai vienas pareizās pieejas problēmu risināšanā. Vajag kombinēt stratēģijas un daudzkāršot enerģiju.
Kompetence kā biļete uz sadarbību. Valsts institūciju darbinieki bieži vien domā, ka eksperti ir vienīgie, kuri var sniegt būtisku ieguldījumu nopietnu politiku vai stratēģiju izstrādāšanā. Viņi vai nu nerespektē citu cilvēku viedokli, vai arī prasa, lai tas būtu pietiekami profesionāls. Bet arī ekspertīzi var novērtēt dažādi. Kurš ir labāks eksperts gaisa piesārņojuma, bērnu vai pensionāru problēmās, ja ne paši iedzīvotāji? Cilvēki savas prasības, labās un sliktās pieredzes un priekšlikumus var izteikt ļoti profesionāli, ja viņi tiek iesaistīti tā, lai dotu iespēju izteikties un līdzdarboties.
Ilūzija, ka “tas ir pietiekami”. “Ir pietiekami, ja mēs sadarbojamies ar dažām organizācijām.” “Kas ir šī nesaprotamā sabiedrība?” Kā jau iepriekš rakstīju, daudzas pašvaldības izvēlas sadarboties ar draudzīgajām organizācijām, jo tas ir vieglāk un var novērst iespējamos konfliktus. Lai arī ir izveidojusies laba sadarbība ar kādām organizācijām, vienmēr būtu jāmeklē jauni sadarbības partneri un citas mērķa grupas. Arī organizācijām, kuras ir iesaistītas sadarbībā ar pašvaldību, būtu jādod iespēja citām organizācijām līdzdarboties, nevis konkurēt savā starpā. Konfliktu risināšana tagad nozīmē, ka nākotnē to būs mazāk.
Vientuļais skrējējs. Sabiedrības līdzdalība ir zināšanu, iemaņu un attieksmes jautājums. Bieži ir situācija, kad kāds gribētu iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā, taču nezina, kā to darīt, toties citiem ir šī informācija un zināšanas, bet viņām/viņiem tas neliekas aktuāli.
Latvijā nav lielas pieredzes sabiedrības līdzdalībā un interešu aizstāvībā, tāpēc tagad ir izveidojusies situācija, kad abas puses mācās, un no savstarpējās sadarbības un palīdzības, citos gadījumos no spiediena, ir atkarīgs, kā izveidosies interešu aizstāvības kultūra Latvijā.