Skip to content

No Duglasa Adamsa (Douglas Adams) grāmatas “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”, Rīga: AGB, 2005. 12.-15. un 38.-40. lpp.


 Piecpadsmit sekundes vēlāk Arturs bija laukā no mājas un gulēja ceļā lielam, dzeltenam buldozeram, kas tuvojās pa dārza taku.

  L. Prosera kungs bija, kā mēdz teikt, tikai cilvēks. Citiem vārdiem sakot, viņš bija divkājaina dzīvības forma, kuras pamatā ir ogleklis un kura cēlusies no pērtiķiem. Runājot konkrētāk, viņš bija četrdesmit gadus vecs, resns un noplucis un strādāja vietējā padomē. Dīvainā kārtā, kaut arī pats to nezināja, viņš bija Čingishana tiešs pēctecis pa vīriešu līniju, lai gan paaudzes, kas viņus šķīra, un rasu sajaukšanās bija tā sagrozījušas gēnus, ka viņam nebija saskatāmu mongoļu pazīmju, un vienīgais, kas L. Prosera kungam bija saglabājies no varenajiem priekštečiem, bija spilgti izteikts tuklums viducī un sevišķa nosliece uz mazām kažokādas cepurēm.
  Viņš nekādā ziņā nebija liels karotājs: īstenībā viņš bija nervozs, norūpējies vīrietis. Todien viņš bija īpaši nervozs un norūpējies, jo kaut kas galīgi nebija kārtībā ar viņa grūto uzdevumu – uzraudzīt, lai Artura Denta māja līdz dienas beigām tiktu novākta no ceļa.
  – Metiet mieru, Denta kungs, – viņš teica, – jūs nevarat uzvarēt, pats zināt. Jūs nevarat gulēt priekšā buldozeram mūžīgi. – Viņš centās panākt, lai acis ugunīgi kvēlotu, bet tās gluži vienkārši nekvēloja.
  Arturs gulēja dubļos un šļakstīja tos viņam virsū.
  – Esmu gatavs cīnīties līdz pašam galam, – viņš sacīja, – mēs vēl redzēsim, kurš pirmais sarūsēs no bezdarbības.
  – Baidos, ka jums ar to būs jāsamierinās, – teica Prosera kungs, sažņaudzot savu kažokādas cepuri un viļājot to pa galvvidu, – šim apvedceļam jātiek uzbūvētam, un tas tiks uzbūvēts!
  – Pirmoreiz par to dzirdu, – sacīja Arturs. – Kāpēc tas tiks uzbūvēts?
  Prosera kungs pakratīja viņam ar pirkstu, bet pēc brīža pārstāja un nolaida roku.
  – Kāpēc tas tiks uzbūvēts? Ko jūs ar to gribat teikt? – viņš vaicāja. – Tas ir apvedceļš. Apvedceļi ir jābūvē.
  Apvedceļi ir ietaises, kas ļauj dažiem cilvēkiem ļoti ātri aizdrāzties no punkta A uz punktu B, kamēr citi cilvēki ļoti ātri drāžas no punkta B uz punktu A. Cilvēkiem, kas dzīvo tieši vidū esošajā punktā C, bieži nākas brīnīties, kas gan tajā punktā A ir tāds, ka tik daudz cilvēku no punkta B tik ļoti alkst tur nokļūt, un kas gan tajā punktā B ir tāds, ka tik daudz cilvēku no punkta A tik ļoti alkst tur nokļūt. Viņi bieži vēlas, kaut cilvēki reizi par visām reizēm izlemtu, kur tad īsti viņi, sasodīts, grib atrasties.
  Prosera kungs gribēja atrasties punktā D. Punkts D nebija kādā noteiktā vietā, vienkārši jebkurš piemērots punkts, kas atradās ļoti tālu no punktiem A, B un C. Punktā D viņam piederētu maza, jauka mājiņa, kurai virs durvīm būtu pakārti cirvji, un patīkami daudz laika viņš pavadītu punktā E, kas būtu punktam D tuvākais krodziņš. Viņa sieva, protams, vēlējās vīteņrozes, bet viņš gribēja cirvjus. Viņš nezināja, kāpēc, – viņam vienkārši patika cirvji. Buldozeristu smīkņāšana lika viņam karsti pietvīkt.
  Viņš pārnesa svaru no vienas kājas uz otru, bet uz abām kājām bija vienādi neērti stāvēt. Acīm redzams, ka kāds ir bijis drausmīgi nekompetents, un viņš cerēja, ka, Dieva dēļ, ne jau pats. Prosera kungs sacīja:
  – Jums bija pilnīgas tiesības izteikt ierosinājumus vai protestēt atbilstošajā laikā, vai zināt.
  – Atbilstošajā laikā? – kauca Arturs. – Atbilstošajā laikā? Es par to pirmoreiz uzzināju vakardien, kad manās mājās ieradās strādnieks. Es viņam vaicāju, vai viņš ir nācis nomazgāt logus, un viņš sacīja, nē, viņš ir atnācis noārdīt māju. Protams, viņš man to nepateica tieši. Ak nē. Vispirms viņš noslaucīja pāris logu un paņēma no manis piecīti. Un tad viņš to pateica.
  – Bet, Denta kungs, pēdējo deviņu mēnešu laikā plāni bija pieejami vietējā plānošanas birojā.
  – Ak jā, vakar pēcpusdienā, tiklīdz to izdzirdēju, es taisnā ceļā devos tos aplūkot. Jūs īsti neesat visiem spēkiem pūlējušies pievērst plāniem uzmanību, vai ne tā? Es domāju, patiešām kādam par tiem izstāstot vai tamlīdzīgi.
  – Bet plāni bija izlikti apskatei…
  – Izlikti apskatei? Beigu beigās man bija jānokāpj pagrabā, lai tos atrastu.
– Tur ir izstāžu nodaļa.
  – Ar kabatas bateriju.
  – Nu labi, gaisma droši vien bija pazudusi.
  – Un arī kāpnes.
  – Bet klausieties, jūs atradāt paziņojumu, vai tad ne?
  – Jā, – sacīja Arturs, – jā, es atradu. Tas bija izlikts apskatei aizslēgta dokumentu skapja dibenā, skapis savukārt bija nobāzts nelietojamā tualetē, un uz durvīm bija izkārtne, kurā rakstīts: “Sargieties no leoparda!”
  Pār galvu pārslīdēja mākonis. Tas meta ēnu pār Arturu Dentu, kamēr viņš, uz elkoņa atbalstījies, gulēja aukstajos dubļos. Tas meta ēnu pār Artura Denta māju. To redzot, Prosera kungs saviebās.
  – Nav jau tā, ka šī būtu īpaši jauka māja, – viņš sacīja.
  – Atvainojiet, bet tā nu ir sanācis, ka man tā patīk.
  – Jums patiks apvedceļš.
  – Ak, aizverieties taču! – teica Arturs Dents. – Aizverieties un ejiet projām, un paņemiet līdzi savu nolādēto apvedceļu. Jums nav droša pamata zem kājām, un jūs to zināt.
  Prosera kunga mute pāris reižu atvērās un atkal aizvērās, kamēr viņa galvu uz brīdi piepildīja neizskaidrojamas, bet šausmīgi saistošas vīzijas, kurās Artura Denta māju aprija liesmas un pats Arturs kaukdams skrēja prom no liesmojošajām krāsmatām, un no viņa muguras rēgojās ārā vismaz trīs lieli šķēpi. Prosera kungu bieži apgrūtināja tamlīdzīgas vīzijas, un tās viņu darīja ļoti nervozu. Viņš mirkli stostījās, tad saņēma sevi rokās.
  – Denta kungs, – viņš teica.
  – Jā? – atsaucās Arturs.
  – Te jums būs daži fakti informācijai. Vai jums ir priekšstats par to, cik lielā mērā ciestu buldozers, ja es tam ļautu vienkārši pārripot jums pāri?
 – Cik tad? – Arturs vaicāja.
 – It nemaz, – teica Prosera kungs un nervozi aizbrāzās, prātodams, kāpēc gan viņa galvā uzradušies tūkstoš mataini jātnieki, kas visi kliedza uz viņu.


 Pēkšņs klusums pārņēma Zemi. Tas bija vēl ļaunāks par troksni. Brīdi nekas nenotika.
 Lielie kuģi nekustīgi karājās gaisā virs visām Zemes tautām. Nekustēdamies tie karājās, milzīgi, smagi, stingri turoties debesīs, īsta dabas zaimošana. Daudzi cilvēki krita šokā, tikai mēģinot saprast, uz ko skatās. Kuģi karājās debesīs gandrīz tādā pašā veidā kā ķieģeļi nekarājas.
 Un vēl aizvien nekas nenotika.
 Tad atskanēja klusi čuksti, pēkšņa, visaptveroša, visiem pieejama, visuresoša skaņa. Ikviens skaļrunis pasaulē, ikviens radio, ikviens televizors, ikviens kasešu magnetofons, ikviens zemfrekvences reproduktors, ikviens augstfrekvences reproduktors, ikviens vidējās frekvences reproduktors klusi ieslēdzās.
 Ikviena skārda kārba, ikviens atkritumu spainis, ikviens logs, ikviena automašīna, ikviena vīna glāze, ikviena sarūsējusi metāla loksne sāka darboties kā akustiski nevainojama deka.
 Pirms Zeme aizgāja no šīs pasaules, tai nācās piedzīvot vispēdējo skaņu pārraidi pa vislielāko publikas uzrunāšanas sistēmu, kas jelkad radīta. Bet neskanēja ne koncerts, ne mūzika, ne fanfaras, tikai vienkārša ziņa.
 – Zemes cilvēki, lūdzu uzmanību, – sacīja balss, un tā bija brīnišķīga. Brīnišķīga, ideāla, kvadrofoniska skaņa ar tik zemu kropļojuma līmeni, ka drošsiržiem bija jāraud.
 – Runā Prostetniks Vougons Dželcs no Galaktikas hipertelpas plānošanas padomes, – balss turpināja. – Kā jau jūs, bez šaubām, zināt, Galaktikas nomaļo rajonu attīstības plānos ir ierakstīta hipertelpas ekspresceļa būvniecība caur šo zvaigžņu sistēmu, un diemžēl jūsu planēta ir viena no tām, ko paredzēts nojaukt. Šis process aizņems nepilnas divas jūsu Zemes minūtes. Pateicos par uzmanību.
 Uzruna beidzās.
 Neizmērojamas šausmas pārņēma Zemes cilvēkus, kas no lejas vēroja notiekošo. Šausmas lēni izplatījās pūlī, it kā cilvēki būtu uz lapas izbērtas dzelzs skaidiņas, zem kurām pārvietojas magnēts. Atkal izcēlās panika, paniski izmisīga vēlme bēgt, bet nebija kur.
 To redzot, vougoni atkal ieslēdza savu skaļruni. Tas sacīja:
 – Nav nekādas jēgas tagad izlikties pārsteigtiem. Visas plānošanas kartes un nojaukšanas pavēles piecdesmit jūsu Zemes gadus bija izliktas apskatei vietējā plānošanas nodaļā uz Centaura Alfas, tā ka jums ir bijis milzum daudz laika iesniegt oficiālu sūdzību, bet nu jau ir stipri par vēlu sacelt traci.
 Skaļruņi atkal apklusa, un atbalss peldēja pāri zemei. Milzīgie kuģi lēni un nepiespiesti pagriezās. Katram lejasdaļā atvērās lūka – tukšs, melns kvadrāts.
 Pa to laiku kaut kur kāds, šķiet, bija iedarbinājis radioraidītāju, noteicis viļņu garumu un planētas vārdā nosūtījis ziņojumu vougonu kuģiem. Neviens nekad neuzzināja, kas tajā tika sacīts, bija dzirdama tikai atbilde. Skaļrunis ar troksni atdzīvojās. Balss bija sapīkusi. Tā teica:
 – Ko tas nozīmē, jūs nekad neesat bijuši uz Centaura Alfas? Debesu dēļ, cilvēce, tā ir tikai četru gaismas gadu attālumā. Man žēl, bet, ja jūs nespējat pat painteresēties par vietējiem jautājumiem, tā nu ir jūsu pašu darīšana.
 Aktivizēt sagraušanas starus!

 Gaisma izlija no lūkām.
 – Nezinu gan, – teica vougonu balss skaļrunī, – nolāpīti apātiska planēta, man nemaz nav tās žēl. – Skaņa pārtrūka.
 Šausmīgs, spokains klusums.
 Šausmīgs, spokains troksnis.
 Šausmīgs, spokains klusums.
 Vogonu celtnieku flotile aizslīdēja prom piķa melnā zvaigžņotā tukšumā.

Tulkojusi Ieva Zālīte