Skip to content

1. Pašreizējā pasaules ekonomikas krīze iezīmē kapitālisma neoliberālās fāzes noslēgumu. “Ierastā uzņēmējdarbība” (finansēšana, brīvā tirdzniecība, privatizācija) vairs nespēj noturēt kapitālismu kustībā – valdībām un korporācijām ir jāievieš jaunas kapitāla uzkrājumu telpas un politiskās kontroles metodes.

 

2. Līdztekus ekonomiskai, politiskai un enerģētikas krīzei pasauli plosa bioloģiskā krīze. Tā ir pašnāvnieciska nesaderība starp kapitāla tieksmi pastāvīgi augt un ekoloģisko dzīvības uzturēšanas sistēmu, kas nodrošina cilvēces kopīgo izdzīvošanu.

3. Šī biokrīze rada milzīgu risku cilvēces kolektīvai izdzīvošanai, bet vienlaikus, tāpat kā citas krīzes, tā piedāvā mums, sabiedriskām kustībām, vienreizēju vēsturisku iespēju veikt izmaiņas – uzbrukt kapitālisma visvārīgākajai vietai – nepieciešamībai nepārtraukti, iznīcinoši un bezjēdzīgi augt.

4. Vienīgais pasaules elites piedāvājums, kas sola risināt visu krīžu spektru, ir tā sauktā “jaunā zaļā vienošanās” (New Green Deal). Tā nav nekāda jaukā bioloģiskās lauksaimniecības, diy pašdarinājumu un vēja ģeneratoru zaļā kapitālisma versija 1.0. Šis ir piedāvājums pāriet uz jauno “zaļo” kapitālisma fāzi un pakāpeniski ieviest modernizāciju ražošanas pamatnozarēs (mašīnbūvē, enerģijas ražošanā u. c.).

5. Zaļais kapitālisms 2.0 nevar atrisināt biokrīzi (piemēram, globālās klimata izmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos), drīzāk varētu teikt, ka tas tieši cenšas piemēroties peļņas gūšanai šīs krīzes apstākļos. Tas nekādi nenovērš tirgus attiecību diktētu katastrofālu sadursmi starp cilvēci un biosfēru.

6. Šobrīd nav nekādi 20. gadsimta 30. gadi, kad sabiedrisku kustību ietekmē vecā “jaunā vienošanās” pagrieza labklājības plūsmu nedaudz lejup. “Jaunā jaunā” un “jaunā zaļā” vienošanās, ko apspriež Baraks Obama, ANO un daudznacionālās korporācijas, ir saistītas nevis ar cilvēku, bet gan ar korporāciju labklājību.

7. Zaļais kapitālisms nekādi neizaicina tos, kas ražo lielāko daļu siltumnīcas efektu izraisošās gāzes – energoražotnes, aviolīnijas, automobīļu ražotnes, industriālo lauksaimniecību. Zaļais kapitālisms vienkārši novirzīs lielākas naudas plūsmas šo nozaru virzienā, lai palīdzētu uzturēt to peļņu. Zaļais kapitālisms veiks nelielus ekoloģiskus uzlabojumus – pārāk mazus un pārāk vēlu.

8. Darbaļaudis ir zaudējuši jebkādu noteikšanu pār savām tiesībām un darba apmaksu. Zaļā kapitālisma apstākļos gan tiesības, gan algas “ekoloģiskās modernizācijas” dēļ var tikai samazināties.

9. “Zaļā kapitālisma valsts” neizbēgami būs autoritatīva. Ekoloģiskā krīze attaisnos sabiedrības kontroli un neapmierinājuma efektīvu administrēšanu. Dzīves dārdzības palielināšanās (pārtika, enerģija u. c.) vērsīs plašumā aizvien pieaugošo nabadzību.

10. Zaļā kapitālisma apstākļos nabadzīgākie sabiedrības slāņi tiks izslēgti no patērēšanas un marginalizēti, kamēr bagātie turpinās savu videi nelabvēlīgo uzvedību – vienlaicīgi iepirkties un glābt planētu.

11. No sociālās un bioloģiskās emancipācijas skatu punkta zaļais kapitālisms būs katastrofa, no kuras nekad vairs nevarēs atgūties – autoritāra valsts, vispārējā šķiru nevienlīdzība, labklājība korporāciju rokās. Šodien mums vēl ir iespēja izbēgt no pašnāvnieciskā nepārtrauktās izplešanās trakuma. Rīt, kad mēs jau būsim pieraduši pie jaunā zaļā režīma, vairs nebūs iespējas ko mainīt.

12. Zaļā kapitālisma apstākļos vadošās vides aizsardzības organizācijas spēlēs tādu pašu lomu kā arodbiedrības spēlēja fordisma laikmetā – tās darbosies kā drošības ventilis, kas nodrošinās, lai sociālo pārmaiņu prasības un kolektīvā masu neapmierinātība paliktu kapitāla un valdību vajadzību robežās.

13. Einšteins aprakstīja plānprātību kā vienas darbības nepārtrauktu atkārtošanu, gaidot arvien citus rezultātus. Pagājušās desmitgades laikā, neņemot vērā nekādu Kioto vienošanos, ir palielinājies ne tikai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzums atmosfērā, bet arī to pieauguma ātrums. Vai tad mums atkal vienkārši ir nepieciešama tāda pati vienošanās? Vai tā nebūtu plānprātība?

14. Starptautiskās klimata vienošanās izplata viltus risinājumus, kas pārsvarā rūpējas nevis par klimata izmaiņām, bet gan par enerģētisko drošību. Piedāvātie risinājumi (tirdzniecība ar emisiju kvotām, tīras attīstības mehānisms, kopīgā ieviešana, kompensācijas) nodrošina politisku aizsegu turpmākajai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu ražošanai un tās pieaugumam.

15. Daudzām sabiedrībām globālajos dienvidos šie viltus risinājumi (biodegviela, “zaļie tuksneši”, tīrās attīstības mehānisma projekti) ir lielāks drauds nekā globālās klimata izmaiņas.

16. Patiesos risinājumus klimata krīzei nedos ne valdības, ne korporācijas. Tie var rasties tikai no apakšas, no vides aizsardzības sabiedrisko kustību vispasaules tīkla.

17. Daži no šiem risinājumiem: nost ar brīvo tirgu, nekādas privatizācijas, nekādi mainīgie mehānismi. „”Jā” pārtikas ražošanas neatkarībai, „jā” ekonomiskās aktivitātes samazināšanai, „jā” tiešai demokrātijai un resursu atstāšanai zemē.

18. Ja mēs vēlamies īstenot šos risinājumus, mums vienlaicīgi jācīnās ar diviem ienaidniekiem – no vienas puses klimata izmaiņas un fosiliskais kapitālisms, kas tās rada, no otras puses topošais zaļais kapitālisms, kas ne vien nevēršas pret klimata izmaiņām, bet arī novērš iespējas mums pret tām cīnīties.

19. Protams, brīvā tirdzniecība un klimata pārmaiņas nav viens un tas pats, tomēr topošais Kopenhāgenas protokols būs centrālā regulējošā instance zaļajam kapitālismam tāpat kā PTO bija neoliberālā kapitālisma centrā. Kā pret to attiekties? Dāņu kolektīvs Klimax saka: “Laba vienošanās ir labāka par nekādu vienošanos, bet nekāda vienošanās ir labāka par sliktu vienošanos.”

20. Iespēja, ka valdības noslēgs “labu vienošanos”, ir praktiski nereāla. Mūsu mērķis ir pievērst uzmanību patiesām problēmām un to risinājumiem. Aizmirst Kioto un nepieļaut (visiem iespējamiem līdzekļiem) Kopenhāgenu.

Oriģināls „Upping the Anti: A Journal of Theory and Action”.  
Autoru e-pasta adrese: againstgreencapitalism (at) googlemail.com