Kopsavilkums publikācijai “Centralizētā siltumapgāde – ES investīciju nozīme“.
Ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, siltumapgāde ir nepieciešamība un nozīmīga dzīves kvalitātes sastāvdaļa. Siltums Latvijā tiek patērēts vidēji 200 dienas gadā un apmēram 60 %[i] energoresursu tiek patērēti tieši siltumapgādē. Neapšaubāmi, runājot par siltumapgādi, svarīgs ir ne tikai siltumapgādes veids, katla efektivitāte, bet īpaša nozīme ir energoresursam jeb kurināmajam. Siltumapgāde ir nozīmīga, ne tikai domājot par iedzīvotāju labklājību, tai ir arī milzu ietekme uz tautsaimniecību, un tā atstāj būtisku ietekmi uz vidi.
Globāli un arī Latvijā siltumenerģijas ražošanai ir milzu ietekme uz kopējo siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas apjomu. Kopumā enerģētika (ietverot elektrības un siltuma ražošanu) emitē aptuveni ceturto daļu no kopējām emisijām pasaulē.
Salīdzinot ar individuālo siltumapgādi, centralizēto siltumapgādi (CSA) ļoti stingri kontrolē dažādas uzraudzības iestādes, vismaz reizi gadā tiek mērīts izmešu daudzums, darbību uzrauga Sabiedrisko pakalpojumu regulētājs, tāpat arī iespēja izvietot viedos skaitītājus ļauj nodrošināt precīzākus mērījumus. Efektīva centralizētā siltumapgāde ne tikai dod iespējas kontrolēt un samazināt ietekmi uz vidi, bet arī uzlabo komforta līmeni patērētājam.
CSA priekšrocības ir arī tādas, ka ar tās palīdzību var nodrošināt viszemākās ražošanas izmaksas, jo, maksimāli noslogojot siltuma ražojošās iekārtas un izmantojot resursus efektīvi, iespējams noteikt zemus siltumenerģijas tarifus patērētājam. Visaugstākā kurināmā izmantošanas efektivitāte ir koģenerācijas stacijās un īpaši modernās katlu mājās. Ja tiek nodrošināta iespēja diversificēt kurināmā veidus, mazinot siltumapgādes atkarību no viena kurināmā veida, tas arī palielina siltumapgādes drošību. Piesaistot siltumenerģijas ražošanai vietējos un atjaunojamos energoresursus, tiek veicināta vietējā ekonomika un mazināta atkarība no importa. Ieviešot modernas sadedzināšanas tehnoloģijas katlu mājās un uzstādot dūmgāzu attīrīšanas iekārtas, rekuperācijas iekārtas, kā arī izvadot dūmgāzes pietiekamā augstumā, lai garantētu vienmērīgu izkliedi un zemu kaitīgo izmešu koncentrāciju, CSA var būt arī videi draudzīgākais un zemākās cenas garants.
Būtisks aspekts ir arī siltumapgādes drošība. CSA ir drošākais siltumapgādes veids patērētājam, jo neapdraud tā īpašumu ar tiešu uguns vai eksploziju risku. Svarīgi pieminēt, ka CSA spēj pakalpojumu nodrošināt visu gadu un sniedz komfortu patērētājam – tas, ka CSA pieslēdz tikai konkrētā datumā, ir mīts, jo mūsdienu siltumapgādes sistēmas ir pieslēdzamas jebkurā lietotājam izdevīgā laikā.
Latvijas siltumapgādē pārsvarā tiek izmantota kurināmā koksne un fosilā dabasgāze. Kombinētajā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā koģenerācijas stacijās kā galveno kurināmo izmanto dabasgāzi. 2018. gadā 77,2 % no koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas un 58,5 % no koģenerācijas stacijās saražotās siltumenerģijas ieguva, izmantojot dabasgāzi[ii].
Atjaunīgo energoresursu izmantošana siltumapgādē kopumā, periodā no 2012. gada ir palielinājusies gandrīz trīs reizes. Savukārt kurināmās koksnes patēriņš mājsaimniecībās (individuālajā siltumapgādē) 2018. gadā sasniedz gandrīz 80 %.[iii]
Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NEKP) kā 2030. gada mērķis minētas attīstītas CSA sistēmas, kas ir kompleksi un ekonomiski pamatoti atjaunotas un kurās arvien vairāk tiek izmantotas AER tehnoloģijas. Tāpat tiek sagaidīts CSA kopējo pieslēgumu pieaugums, efektivizēta individuālā siltumapgāde, kā arī ieviesta centrālā un individuālā aukstumapgāde.
Lai sasniegtu ES un nacionālos enerģētikas un klimata mērķus, tiek izmantoti ES fondu līdzekļi, kas ir gandrīz vienīgais publiskais finanšu instruments Latvijā šā mērķa realizēšanai. Jāsecina, ka pēdējo divdesmit gadu laikā no ļoti neefektīvas centralizētās siltumapgādes sistēmas, kurā ir lieli zudumi gan tīklos, gan neefektīvi sadedzinot kurināmo, Latvija tikusi pie salīdzinoši kvalitatīvas un efektīvas sistēmas, kas turklāt arī arvien mazāk izmanto fosilos energoresursus. Eiropas Savienības fondu investīcijas būtiski mainījušas kurināmā resursa paradumus CSA, rekonstruēti siltumtīkli, notikusi siltumapgādes katlu nomaiņa un efektivizācija.
Investīciju attīstība katlu mājās ar mērķi uzlabot efektivitāti un veicināt pāreju uz atjaunīgiem resursiem sākās vēl pirms Latvijas iestāšanās ES. 2003. gadā tika uzsākta ANO Attīstības programma par kopīgas finansēšanas shēmas ieviešanu katlumāju rekonstrukcijai, lai nodrošinātu pāreju no ogļu vai mazuta kurināmā uz biomasas kā kurināmā izmantošanu pašvaldību katlumājās[iv]. Turklāt investīcijas projektos ar mērķi veicināt pāreju no fosiliem uz atjaunīgiem energoresursiem, kā arī energoefektivitātes paaugstināšanas projektos strauji palielinājās līdz ar 2010. gadā uzsākto Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos un ieviešot Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu. Kopumā investīcijas ir sekmējušas virzību uz ilgtspējīgāku enerģētikas sektoru – ogles un mazutu aizstāja ar dabasgāzi vai biomasu, un ES fondi iezīmē tendenci arvien vairāk palielināt biomasas izmantošanu siltumapgādē, mazinot dabasgāzes ietekmi.
Ar ES fondu atbalstu kopumā no 2007. gada līdz 2020. gada beigām atjaunoti 238 km centralizētās siltumapgādes tīklu (gan rekonstruēti esošie, gan izbūvēti jauni) un kopā šajā periodā investēts 198,63 milj. eiro, t. sk. ES struktūrfondu līdzfinansējums 85,4 milj. eiro.
Šo perioda projektu raksturojums lielā mērā neatšķiras – pārsvarā ir veikti uzlabojumi tīklos, uzlabota energoefektivitāte un veikta pāreja no dabasgāzes uz biomasas katlu. Ir tikai viens atšķirīgs projekts – Salaspilī, kas pāreju veic nevis uz biomasu, kuras ilgtspēja ilgtermiņā ir apšaubāma, bet jau ievieš pilnīgi citu tehnoloģisko risinājumu. 2019. gada 12. septembrī SIA “Salaspils Siltums” atklāja pirmo lielizmēra saules siltumenerģijas staciju Latvijā. Projekta ietvaros izveidots 21 672 m2 aktīvais laukums ar 1720 saules kolektoriem.
Ar ES fondu palīdzību veiktas investīcijas siltumapgādes attīstībā, kas tuvina Latviju gan AER īpatsvara, gan CO2 emisiju samazināšanas mērķim. Taču jāatceras, ka ierīces noveco un būs nepieciešami arī turpmāki ieguldījumi nozarē, kas var arī netikt plānoti no ES fondu līdzekļiem, tādēļ nepieciešams izvērtēt, kā centralizēto siltumapgādi valstī attīstīt nākotnē. Svarīgi arī izvērtēt ES fondu ieguldījumu un spēju noturēt iedzīvotāju siltumenerģijas tarifus zemu, salīdzinot ar tādiem pašiem ieguldījumiem infrastruktūrā bez ES fondu finansējuma izmantošanas.
Latvijas CSA būtiskākie izaicinājumi joprojām ir jaunu lietotāju pieslēgšanas tīklam (vēl aizvien ir potenciāls) sekmēšana, atjaunīgo resursu izmantošanas palielinājums un bezkurināmā tehnoloģiju attīstības veicināšana. Tāpat der minēt, ka nav izmantots centralizētās dzesēšanas sistēmas potenciāls un vēl pastāv lielāka sistēmas efektivizācijas iespēja.
Svarīgi atzīmēt, ka ES fondu finansēto projektu ietvaros Latvijā būtiski pieaug biomasas pielietojums siltumapgādē (nomainot gāzi ar biomasu kā kurināmo). Ja runa ir par biomasu, svarīgi, ka politikas dokumentos šāds pieaugums nav paredzēts. Tāpat nav noteikts, kādu biomasu un kā izmantot, lai tā būtu ilgtspējīga. Piemēram, nesen Rīgu satrauca ziņas par radioaktīvu šķeldu no Baltkrievijas[v] – tādiem gadījumiem nebūtu jābūt, ir jāiedibina stingras un konkrētas vadlīnijas, kurās noteikti kurināmās biomasas ilgtspējas kritēriji. Tādi varētu būt, sākot ar to, ka izmanto melno šķeldu jeb mežizstrādes pārpalikumus, ka biomasa netiek transportēta tālāk par 50 km līdz dedzināšanas vietai, kā arī tehnoloģijas nosacījumi, lai sadedzinot neveidotos kaitīgi savienojumu vai pelni nenonāktu atmosfērā.
Latvijā īpaši svarīgi ir veicināt jaunu tehnoloģiju attīstību, izmantot emisiju neradošus resursus jeb bezkurināmā tehnoloģijas. Piemēram, saules kolektors, saules akumulācijas tvertne kombinācijā ar biomasu ir uzteicama, taču nākotnē varētu sistēmu papildināt ar siltumsūkni un veidot siltumapgādes uzņēmumus kā “energy-hub” jeb enerģētikas centru, kas kalpotu tīkla stabilitātes nodrošināšanai, izmantojot to akumulācijas potenciālu. Ir jāveicina pāreja uz tā saukto 4. un 5. paaudzes siltumapgādi Latvijā, jātiecas uz viedās energosistēmas izveidi. Svarīgi šobrīd izmantot energoefektivitātes potenciālu un pāreju uz AER, bet nedrīkst aizmirst arī par gala patēriņa samazinājumu potenciālu, ko sniedz enerģijas lietpratības uzlabošana.
Lai arī Eiropas līmenī nākotnē pārsvarā tiek prognozēta decentralizēta un uz elektrību balstīta siltumapgāde, Latvija, izmantojot savu labi attīstīto CSA potenciālu, var iet arī citu ceļu.
CSA priekšrocības Latvijā joprojām ir spēja noturēt zemu, gala patērētājam pievilcīgu tarifu un, efektīvi izmantojot vietējos resursus, CSA ir papildietekme uz ekonomiku, kā arī, ja tiek izmantoti koksnes atkritumi, – tas ir arī videi draudzīgs energoresurss. Latvija tomēr ir bagāta ar šo resursu, turklāt arī CSA sistēma ir pietiekami labi attīstīta, lai tā veiksmīgi varētu turpināt savu darbību.
Atskatoties uz iespaidīgo ES finansējumu CSA jomā Latvijā, ir skaidrs, ka, pateicoties šīm investīcijām, Latvija ir jau sasniegusi virkni izvirzīto enerģētikas mērķu un arī turpmāko mērķu sasniegšanai tām būs nenovērtējama loma. Svarīgi, lai plānojot turpmāko investīciju attīstību, tiktu apzinātas CSA priekšrocības visos valsts tautsaimniecības sektora līmeņos, salīdzinot tās ar, piemēram, elektrifikācijas vai individuālās siltumapgādes sistēmām. Vēl viens elements, kam jābūt caurvijošam visu enerģētikas un infrastruktūras investīciju programmās, – energoefektivitāte vispirms. Jāraugās, lai šis princips tiktu efektīvi ievērots investīciju programmās kā horizontālā prioritāte.
Secinājums: CSA Latvijā ir milzu potenciāls, kuru efektīvi un mērķtiecīgi attīstot, var samazināt gan SEG emisijas, gan arī, mazinot dabasgāzes ietekmi un aizstājot to ar ilgtspējīgu biomasu, var veicināt vietējās ekonomikas attīstību. Radot motivējošus apstākļus, CSA var pārtapt par mūsdienīgu un efektīvu ilgtspējīgas enerģētikas balstu.
Pilnu publikācijas tekstu lasīt šeit.
Publikācijas īsāka versija angļu valodā pieejama šeit.
Autors: Selīna Vancāne, info@zalabriviba.lv
Atsauces:
[i] Ekonomikas ministrija, 2014.
[ii] https://em.gov.lv/lv/nozares_politika/energoefektivitate_un_siltumapgade/siltumapgade/ 08.07.2020.
[iii] Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030.gadam, Rīga 2019. 28.lpp.
[iv] http://www.lvif.gov.lv/?object_id=853
[v] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/skelda–zals-kurinamais-bet-ar-radiacijas-risku-kadas-ir-drosibas-prasibas.a360020/