Atkritumu sadedzināšana enerģijas ieguvei – vai importēsim atkritumus un maksāsim sodus par pārstrādes mērķu neizpildi? 

Saite uz pilno pārskatu pieejama šeit. 

Saite uz pilno pārskatu angļu valodā pieejama šeit

Atkritumu reģenerācija enerģijas ieguvei (angliski: waste-to-energy) ir process, kura laikā tiek sadedzināti cietie sadzīves atkritumi, lai iegūtu enerģiju, ko var tālāk izmantot elektroenerģijas vai siltumapgādes sistēmās. Šī metode ļauj samazināt poligonos noglabāto atkritumu daudzumu, vienlaikus ražojot enerģiju. Tomēr šādi projekti ir pretrunīgi, jo 

• ja dedzināšanas apjomi plānotajos projektos tomēr izrādīsies par lielu Latvijai, mums var nākties importēt atkritumus, līdzīgi kā kaimiņvalstīs; 

• pastāv risks, ka šādu projektu dēļ stagnēs atkritumu pārstrāde, un pašvaldībām var rasties finansiāli riski noslēdzot ilgtermiņa līgumus atkritumu plūsmas nodrošināšanai; 

• sadedzinot atkritumus rodās kaitīgās siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī pelni un izdedži pēc sadedzināšanas paliek 15-30% no sākotnējā  atkritumu apjoma, kuri ir jāapsaimnieko. Tostarp rodās arī smagie bīstamie atkritumi. Gaisā nonāk arī bīstami savienojumi [piem. smagie metāli, dioksīni, furāni], kuri parastajos darbības apstākļos izdalās normas robežās, taču šīs emisijas netiek pietiekami kontrolētas iekārtu ieslēgšanās un izslēgšanās brīžos. 

Šobrīd Eiropas Savienības likumdošanas līmenī notiek virzība prom no atkritumu reģenerācijas prakses. Publiskais finansējums šāda veida iekārtām vairs būtībā nebūs pieejams un ir paredzams, ka nākotnē Eiropā šāda veida atkritumu apsaimniekošana kļūs tikai dārgāka darbības radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju dēļ. Atkritumu reģenerācija, kurā tiek izmantoti fosilās izcelsmes atkritumi (piem. nesašķirojamās plastmasas) nav klimatneitrāla. Tas nozīmē, ka nākotnē palielināsies reģenerācijas iekārtu ekspluatācijas izdevumi, kas var radīt siltumenerģijas un elektroenerģijas cenu sadārdzinājumu pašvaldībām, kas lietos šo iekārtu pakalpojumus. Eiropas Savienības institūcijas rekomendē prioritizēt pārstrādi un dalīto atkritumu vākšanu, nevis paplašināt reģenerācijas iekārtu sektoru, lai nodrošinātu ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanu un siltumapgādi. Turklāt, balstoties uz kaimiņvalstu piemēriem, ir redzams, ka reģenerācijas staciju izbūve var veicināt atkritumu importu. 

Latvijā uz doto brīdi vēl nav nevienas stacijas, kurā tiek sadedzināti atkritumi, taču jau šajā gadā viena reģenerācijas stacija uzsāks darbību Ventspilī, kā arī no 2025./2026.gada apkures sezonas atkritumus būs atļauts dedzināt biomasas koģenerācijas stacijā Jelgavā. Divi projektu attīstītāji veido plānus divām lieljaudas stacijām Pierīgā – vienu Ropažu novadā un otru Salaspils novadā, Aconē (ar atkritumu sadedzināšanas apjomu 143 000 tonnas/gadā un 150 000-200 000 tonnas/ gadā). Papildu tam, atkritumi kā alternatīvais kurināmais tiek izmantots “SIA SCHWENK Latvija” cementa rūpnīcā Brocēnos, kura šobrīd savām vajadzībām importē īpaši sašķirotus atkritumus (importē vairāk kā 100 000 tonnas/gadā). Šajā aspektā liels potenciāls ir tieši vietējās atkritumu pārstrādes uzlabošanai un bioloģiskā materiāla nošķirošanai, lai vietējie pārstrādes uzņēmumi būtu gatavi saražot pietiekami augstas kvalitātes kurināmos atkritumus, ko varētu izmantot cementa ražošanai. Nepietiekami vispusīga atkritumu apjomu un plūsmu analīze arī Latvijā var novest pie nepieciešamības importēt atkritumus reģenerācijai un zaudētām iespējām industriālajai simbiozei. 

Par plānotajiem atkritumu reģenerācijas iekārtu projektiem, šīs problemātikas niansēm, kā arī informācijas avotiem aicinām iepazīties mūsu jaunajā pārskatā “Atkritumu reģenerācija enerģijas ieguvei – projekti Latvijā”.  Ir iespēja lasīt arī angļu valodā “Waste-to-energy projects in Latvia”.