Tronheimas eksperimentālajā pilsētekoloģijas apkaimē Svartlamon Alise Pļaviņa kopā ar dzīvesbiedru un vēl trīs ģimenēm pašrocīgi būvē koka māju no atkalizmantojamiem materiāliem. Šis ir viens no projektiem, ko aplūkos viņas Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju universitātē topošā disertācija par pāreju uz mazoglekļa attīstību. Arhitektūra, kuru Alise veido vai pēta, tiek vērtēta pēc siltumnīcefekta gāzu emisiju aprēķiniem par enerģijas un materiālu patēriņu dažādos ēku dzīves cikla procesos.
Domājot par to, kas ir ēkas konstrukcijas, telpas un to apdare, arhitekti izvēlas materiālus, bet ļoti reti izvērtē, kādas būs ar šiem materiāliem saistītās SEG emisijas visā būvniecības, lietojuma un utilizācijas gaitā.
Prasmes kvanitificēt un iegūt vides ietekmes parametrus
Pirms 10 gadiem Tronheimā tika atklāts Nulles emisiju ēku pētījumu centrs (ZEB). Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Alise devās uz Norvēģiju, lai kopā ar citiem ilgtspējīgas arhitektūras un inženierzinātņu studentiem absolvētu maģistratūras programmu NTNU.
Kopš tā laika būvindustrijas sniegtā informācija par materiālu un ēku energoefektivitāti ir kļuvusi daudz pieejamāka. Izplatītas ir produktu vides deklarācijas un BREEAM ilgtspējas novērtēšanas metodes.
Savukārt paša ZEB centra pētījumu fokuss jau pārcēlies no atsevišķas ēkas uz plašākām pilsētvides vienībām, piemēram, kvartāliem un apkaimēm kā “dažāda mēroga ēku apkopojumiem dažādās situācijās ar dažādām funkcijām”. (ZEN ir viedo pilsētu nulles emisiju apkaimju pētījumu centrs).
Līdzi mainās arī praktiskās definīcijas un jēdzieni par to, kas ir “nulles emisijas” ēkas vai pilsētas ietvarā. Papildus būvniecībai arvien nozīmīgākas arhitektūras pētniecībā kļūst mobilitātes un sociālo paradumu sadaļas.
ZEB definīcija
Nulles emisiju ēka (ZEB) ražo pietiekami daudz enerģijas, lai kompensētu SEG emisijas, kas radušās ēkas dzīves ciklā. Var izdalīt 5 ZEB tipus pēc tā, kuri no ēkas dzīves posmiem tiek iekļauti kompensācijas aprēķinos.
ZEN definīcija
Nulles emisiju apkaimes (ZEN) mērķis ir tās dzīves cikla laikā samazināt SEG emisijas līdz nullei.
Atsevišķas nulles emisiju ēkas nepieciešams paplašinājums ir viedais tīkls. Atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošana visbiežāk izpaužas kā saules paneļi vai mikro-koģenerācijas stacijas.
Tā kā saules enerģijai piemīt nevienmērīga piedāvājuma – pieprasījuma dinamika, viedais tīkls ir veids, kā elektroenerģijas pieejamību nodrošināt ar komunikācijas, kontroles un tirdzniecības sistēmām.
Paralēli pētniecības aktivitātēm arī privātas kompānijas iesaistījušās ilgtspējīgas būvniecības attīstībā, radot vairākus pilotprojektus. Norvēğijā pamanāmākā ir “Powerhouse” organizācija, kas apvieno gan būvniekus, gan arhitektus (Snøhetta), gan īpašumu attīstītājus.
“Powerhouse”
“Powerhouse” ir jauns energo-pozitīvas ēkas standarts, kurā ēka 60 gadu periodā saražo vairāk atjaunojamās enerģijas nekā kopējā enerģija, kas nepieciešama tās uzturēšanai, ikdienas darbībām, būvniecībai, materiālu ražošanai un ēkas nojaukšanai.
Attēls: Robin Hayes
Energoefektivitāte sociālajā praksē
Alises disertācijas teorētiskais ietvars top savienojumā starp tehnoloģiskiem modeļiem un novērojumiem par vides kompleksitāti. Mērķis ir pētīt un paplašināt veidus, kā top ilgtspējīga arhitektūra, kā tā tiek definēta, kas piedalās tās tapšanā un kā šī vide ierobežo vai veicina noteiktu dzīvesveidu.
“Gandrīz katra publikācija, ko lasām par ilgtspējīgu būvniecību vai urbanizāciju, sākas ar to, ka 40 % no pasaules SEG emisijām ir saistīti ar ēkām. Tomēr, skatoties uz kādu ģimeni kopumā, pamanām, ka viņu mājvietas enerģijas patēriņš nav noteicošais rādītājs cilvēku veidotajā CO2 budžetā.”
“Protams, cilvēki ikdienas gaitās lieto arī citas ēkas, piemēram, saistībā ar iepirkšanos vai darbu. Bet galvenais tomēr ir pārvietošanās un patēriņš. Dzīvojamās ēkas energoefektivitātes loma ir neliela privāto izvēļu līmenī.”
“Vienas tonnas dzīve”
Zviedrijā 2011. gadā tika dokumentēta kādas ģimenes pieredze, kurai izdevās samazināt sadzīves CO2 emisijas no 7,3 līdz 1,5 tonnai gadā.
Alise iesaka izmēģināt arī NTNU studentu izstrādāto individuālo “oglekļa nospiedumu” rīku DUCKY:
“Šis vienkāršotais kalkulators norāda uz kādu svarīgu aspektu – izteikto korelāciju starp SEG emisijām un cilvēka atalgojumu. Tu vari sasniegt būtiskus, bet nelielus ietaupījumus, uzlabojot ēkas energoefektivitāti un izmantojot AER, bet galvenā ietekme tomēr ir tām lietām un pakalpojumiem, ko Tu vari iegādāties savā privātpersonas dzīvē. It īpaši valstīs ar salīdzinoši augstu atalgojumu un labklājības līmeni kā Skandināvijā…”
“Industriālās ekoloģijas jomā, kas sniedz mums lielāko daļu kvantificētu SEG datu, aizvien vairāk tiek apspriesti dažādi trūkumi aprēķinos un pieejamajās datubāzēs. Lietojot emisiju datus no dažādām datu bāzēm, jāņem vērā, ka visi aprēķinu modeļi ir ierobežoti, jo datu raksturotās sakarības atklājas tikai specifiskā lokālā vai globālā kontekstā.”
Tuvu “zero”
Nulles enerģijas ēkas un nulles emisiju ēkas ir saistīti, bet arī atšķirīgi termini. Pirmais no tiem nozīmē, ka ēkā tiek saražota vismaz tikpat enerģija no atjaunojamās energoresursiem (AER), cik patērēts kopā. Otrais termins attiecas uz ēkas SEG emisiju pilnu budžetu visā tās dzīves laikā. Piemēram, saslēdzot kādu ar lielu AER jaudu aprīkotu ēku ar citām vietējā energotīklā, var izveidot neatkarīgu atjaunojamās enerģijas kvartālu. Bet emisiju budžets tāpēc vien nekļūst klimatneitrāls.
Kādā nesenā doktorantu apaļā galda diskusijā ar ZEB centra ekspertiem jautāji par izjūtām pret iespēju sasniegt vēlamos klimata pārmaiņu ierobežošanas mērķus, lielākā daļa nebija optimistiski. Dažādas tehnoloģijas ir zināmas jau diezgan sen, daudzas no tām ir arī ekonomiski izdevīgas. Tomēr inerce, kas ir sabiedrībā, šķiet visgrūtāk pārvarama.
“Tāpat tiek runāts par dažādiem blakusefektiem kā Jevonsa paradoksu, kur pieaugoša efektivitāte var palielināt nevis samazināt kopīgo izlietoto resursu apjomu, jo caur efektivitāti pieaug pieejamība.”
“Pastāv arī ‘rebound’ efekti, kur, piemēram, naudas ietaupījums no energoefektivitātes tiktu izlietots aktivitātēm ar lielākām emisijām, piemēram, tāliem lidojumiem. Tādējādi vērtējot dažādus emisiju samazināšanas scenārijus, jāizvairās no tā, lai tās “nepārplūstu” no viena sektora uz otru.”
Šajā kontekstā aizvien lielāku lomu jāspēlē apzinātai līdzdalībai, kam jāpapildina un kritiski jāizvērtē tehnoloģiski risinājumi. Savā ziņā arī veikaliņš bez iepakojuma var rosināt nozīmīgāku ekoloģisku pārmaiņu nekā jaunas ēkas aprīkošana ar saules paneļiem, ja ņem vērā arī to ražošanas, piegādes un “end of life” procesus.
Motivācija un sociālas kustības
Pēc vairāku gadu arhitektes prakses Alisi doktorantūrā pamudināja iestāties 2018. gada rudenī publicētais IPCC ziņojums par 1,5 grādu globālās sasilšanas robežu un ziņas par medijos bieži izskanējušo 12 gadu termiņu, pieņemot 2030. un 2050. kā galvenos atskaites punktus:
“Tas lika saprast, ka viss ir jādara daudz ātrāk un ir jārod iespēja nodarboties ar profesionālu un paškritisku aktīvismu. Līdz ar to arī nulles izmešu ēkas koncepcijā 60 gadu cikls kļūst pārāk ilgs, lai panāktu būtiskas pārmaiņas. Vienīgā atbilde nevar vairs būt vienkārši lietot vairāk izolācijas materiālus, jo ar to ražošanu saistītās emisijas tiek radītas ēkas būvniecības laikā, kamēr AER kompensējošais mehānisms attiecas uz 60 gadu dzīves ciklu.”
Alise stāsta, ka līdzīgi kā Francijas “dzeltenās vestes” arī Norvēģijā ir iedzīvotāju grupas, kuras pretojas pieaugošajai autoceļu izmantošanas maksai. Paredzams, ka pēc šī gada pašvaldību vēlēšanām tie iegūs politisku varu vairākās pašvaldībās. Paralēli norisinās klimata streiki un draudzības gājieni, piedaloties bērniem un vecākiem. Tas ļauj novērot zināmu polarizāciju, pastiprināti izjūtot dalījumu “viņi” un “mēs”, taču rosina arī diskusijas par to, cik nozīmīgs klimata pārmaiņu samazināšanas instrumentu izvēlē ir sociālā taisnīguma un vienlīdzīgas pārdales princips.
Taču pati Tronheima, kurā atrodas Alises universitāte un eksperimentālā māja, ir viena no Norvēģijas zaļās atmosfēras pilsētām:
“Atbalsts ir ievērojams, jo pilsētā notiek nopietni pārveidojumi. Piemēram, jauns sabiedriskā transporta tīkls – Tronheimas metrobuss – un vēl vairāk veloceliņu. Paplašinās dārzkopības un “dabas atgriešanas” kustības. Arī ielas telpa mainās, mazāk vietas atstājot auto, bet vairāk – stādījumiem un pilsētmēbelēm. Pāreja uz tīrāku enerģiju pilsētas ikdienas sejā ir pamanāma. “
Pārmaiņu novērojumi
Taču vērtīgākā informācija par klimata pārmaiņām Alisi galvenokārt sasniedz lasot, nevis kā notikums, ko sajust “uz ādas” apkārtējā vidē. Tas palīdz pamanīt saiknes ar lietām, kas atrodas citviet vai ārpus ikdienas sasniedzamības. Piemēram, Golfa straume. Bez tās klimats Norvēģijā būtu pavisam cits.
Pielāgošanās pasākumi lielākoties pilsētā saistīti ar pieaugošu laikapstākļu ekstrēmu biežumu un nokrišņiem. Prasības par ilgtspējīgām lietusūdens novadsistēmām ir ierasta būvnormatīvu sastāvdaļa. Taču šobrīd vairāk uzmanības sāk pievērst arī mitruma iekļūšanai ēkās un pārdomāt detaļas, kas ļaus izvairīties no bojājumiem.
Uz jautājumu par atšķirībām starp Norvēģijas pilsētām un Rīgu pārmaiņu ritma ziņā, Alise atbild:
“Visas pilsētas savā struktūrā “ieslēdz” izmešus ar to, kādas tās ir izveidojušās laika gaitā – ar energo-neefektīvām ēkām, infrastruktūru, kas pielāgota automašīnu lietojumam, utml. Jaunās gudrās ēkas neatkarīgi no skaita pilnībā neaizstās esošās. Tā kā panāktie energoefektivitātes uzlabojumi pret pilsētas kopējo mērogu vienalga ir niecīgi gan Latvijā, gan arī Norvēģijā.”
Oslo ir Eiropas Zaļā galvaspilsēta 2019
Viens no vērienīgākajiem mazoglekļa attīstības procesiem ir 2009. gadā vairāku Olso reģiona pašvaldību uzsāktie 50 klimatneitrālas pilsētas projekti “FUTUREBUILT”.
“FUTUREBUILT” mērķis ir par 50% samazināt SEG emisijas, kas saistītas ar ēkās izmantotajiem materiāliem un enerğiju, kā arī transportu uz / no ēkas. Viens no programmas autoriem teicis, ka tieši transporta aspekts radījis lielāko pārmaiņu efektu cilvēku ikdienā.
Pētnieciskais darbs mazoglekļa attīstības laukā
Doktorantūra ir praksē bāzēta, un to finansiāli atbalsta Norvēģijas Pētniecības padome un Alises darba vieta arhitektu birojs Pir II . Tas ļauj apvienot teorētiskus pētījumus ar praktiskiem eksperimentiem un projektiem disertācijas izstrādes laikā.
Alises māja tiek celta, lietojot materiālus, kas pārņemti no citu ēku “iepriekšējām dzīvēm” – 1920to gadu guļbūves un masīvkoka (CLT) mākslinieka paviljona. Atkārtoti tiek lietoti arī logi, durvis, jumta segums un dažādi apdares materiāli.
Pēc pabeigšanas māja, kas atrodas uz pašvaldības zemes, kļūs par Svartlamon iedzīvotāju kooperatīva īpašumu, un Alise kopā ar draugiem darbu veic par brīvu. (Attēls: Svartlamon)
Šogad Alise strādā pie diviem rakstiem. Viens no tiem ir teorētiska sintēze par “zaļajām pārejām” arhitektūras praksē. Galvenās ietekmes ir literatūra par industriālo dizainu un sociāli-tehniskām sistēmām vides jomā.
Otrs raksts dokumentē darbu pie pašas ēkas tās celšanas procesā.
Photo by Braeson Holland: https://www.pexels.com/photo/cold-snow-forest-winter-7163166/