Patenti uz dzīvību
Kompānijas, kas nodarbojas ar gēnu inženieriju, vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Tās steidzas patentēt ne tikai jaunizgudrotos procesus, bet arī gēnus, zināšanas par to īpašībām un dzīvas būtnes. Kompānijas pretendē uz plašiem patentiem, pat nezinot, tieši kā vai kam var izmantot to atklājumus.
Biotehnoloģijas kompānijas un attīstīto valstu valdības cenšas panākt vispasaules intelektuālā īpašuma tiesības uz dzīvām būtnēm un to ģenētisko materiālu. Tām jautājums šķiet vienkāršs: lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc pārtikas un zālēm, nepieciešami jaunievedumi. Vajadzīgs dārgs pētnieciskais darbs, ko var veikt tikai tad, ja par to samaksā. To visefektīvāk var izdarīt ar globālu intelektuālā īpašuma aizsardzības – patentu – palīdzību. Bez patenta īpašnieka atļaujas neviens nedrīkst izgatavot, pārdot un lietot patentēto produktu, paņēmienu vai produktus, kas iegūti ar patentēto paņēmienu.
Ir arī cits viedoklis. Privāto kompāniju kontrole pār dabas materiāliem un procesiem, kas nodrošina ar pārtiku un zālēm, ir neētiska un bīstama. Gēni un ģenētiskie procesi ir kopīgs mantojums, kas nevar būt privātīpašums. Labums no tradicionālajām lauksaimniecības kultūrām jāgūst zemniekiem, kas tās kopj un saglabā. Patentējot šīs šķirnes vai to gēnus, visa nauda nonāks bagāto kompāniju kabatās. Trūkstot stimulam saglabāt tradicionālās vietējās šķirnes, tās var izzust, kas arī notiek.
Doma par dzīvu būtņu un to daļu patentēšanu ir jauna un pretrunīga. Tradicionāli patentus piešķir jaunu produktu vai paņēmienu izgudrojumiem, nevis dabā jau esošu lietu atklājumiem. Patentu likumu, arī Latvijas likuma, ietvaros nav iespējams patentēt augu un dzīvnieku šķirnes, kas radītas selekcijas ceļā.
Lai aizsargātu augu selekcionāru intereses, daudzas valstis ieviesa atsevišķu likumdošanu, kas tika starptautiski saskaņota 1961. g. Starptautiskajā jaunu augu šķirņu aizsardzības konvencijā. Tās pārskatītais 1991.g. teksts aizliedz zemniekiem saglabāt sēklas no ražas, lai tās lietotu sējai vai selekcijai. Ja izaudzētās sēklas tiek lietotas, nemaksājot honorāru, selekcionārs ir tiesīgs pasludināt par savu īpašumu gan izaudzēto ražu, gan no tās iegūtos produktus.
Patenti palielina iespēju ziemeļvalstu industrijai gūt peļņu no dienvidu izejmateriāliem. ASV valdība Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT) sarunu Urugvajas raunda laikā paziņoja, ka patentu aizsardzības trūkums atļauj dienvidu firmām tirgot ASV kompāniju reģistrēto produktu pirātiskas versijas, sagādājot zaudējumus 202 miljonu dolāru apjomā par lauksaimniecības ķimikālijām un līdzīgu summu par farmaceitiskajiem produktiem. Tomēr, kā atzīmēja V. Šiva, faktiski ASV tīrā peļņā no tirdzniecības ar dienvidu ģenētiskajiem resursiem iegūst miljardiem dolāru.
“Dzīvības patentēšana” sākās 1980. g., kad ASV Augstākā tiesa nolēma, ka var patentēt dzīvu organismu. Pēc deviņus gadus ilga strīda tiesneši nosprieda, ka svarīgākā nav atšķirība starp dzīviem un nedzīviem objektiem, bet tas, vai organismu var atzīt par cilvēka izgudrojumu, un piešķīra patentu uz ĢM baktēriju, kurā ievietots ferments, kas var sagraut naftu. “Ar vienas balss pārsvaru ASV Augstākā tiesa zemes ģenētisko kopgaldu atdeva privātīpašumā,” lēmumu komentēja E. Kimbrels (Andrew Kimbrell) no Starptautiskā tehnoloģijas novērtēšanas centra.
Drīz sekoja patenti uz ĢM augiem un dzīvniekiem. Tā Eiropas patentu iestāde 1992. g. piešķīra patentu uz peli, kurā ievietoti gēni, kas izraisa vēzi. Patentēta tika ne tikai tehnoloģija, bet arī pele, visi tās pēcnācēji, visi medikamenti, kas jelkad varētu tikt radīti, izmantojot šo peli, un pat visi citi zīdītāji, kas varētu tikt modificēti šādā veidā.
Biopirātisms
Vairāki patenti, ko ieguvušas biotehnoloģijas kompānijas, attiecas uz gēniem no organismiem, kuru īpašības jau sen izmanto dienvidvalstīs. Bieži nav skaidrs, vai tiek patentēta kāda īpaša manipulācija, vai arī paši gēni, to lietošana un zināšanas par tiem. Šādos gadījumos kompānijas, kas piesavinās jaunattīstības valstu ģenētiskos resursus, tiek apsūdzētas biopirātismā. Pasludinot īpašumtiesības, kompānijas atņem vietējiem iedzīvotājiem iespēju gūt labumu no šī materiāla vai zināšanu lietošanas un pat piespiež viņus maksāt par to lietošanu.
1997. g. kompānija Rice Tech ieguva ASV patentu uz rīsa šķirni, kas iegūta, krustojot Indijas basmati rīsu ar Amerikas šķirni. Saskaņā ar šo patentu, kompānijai pieder viss Rietumu puslodē audzētais basmati rīss un nākotnē tiesības uz jebkuru jaunu šķirni, kas radīta, krustojot jauno un tradicionālās Āzijas šķirnes.
Tas izsauca sašutuma uzplūdus. Zemnieki Indijas ielās protestēja pret ārzemju kompāniju, kas piesavinās viņu nacionālos resursus. Basmati ir augstas kvalitātes rīss, ko audzē tikai Indijā, Pakistānā un Nepālā. Pēc zemnieku domām, atļaut šo vārdu lietot ASV rīsa audzētājiem būtu tas pats, kas tās dzirkstošo vīnu saukt par šampanieti. Turklāt basmati eksports Indijā ir nozīmīgs peļņas avots. Indijas un Pakistānas valdības iesniedza oficiālu protestu ASV patentu birojā. Sabiedrības neapmierinātības dēļ kompānija atteicās no iegūtā patenta. Tomēr tā patentēja un pārdod vairākas šķirnes ar ļoti līdzīgiem nosaukumiem, kā kasmati.
V. Šiva: “Šī pirātisma epidēmija ir ļoti līdzīga tai, ko pirms 500 gadiem nosauca par koloniālismu. Es domāju, ka mums drīz vajadzēs šo pirātismu ar patentiem nosaukt par rekolonizāciju, par jaunu kolonizāciju, kas no vecās atšķiras tikai ar to, ka vecā kolonizācija pārņēma tikai mūsu zemi, bet jaunā pārņem pašu dzīvību.”
Eiropas Savienības patenti
1988. g. ES nolēma atļaut patentēt ĢM organismus, pamatojot to ar nepieciešamību stiprināt Eiropas biotehnoloģijas industriju. Daudzi cilvēki un organizācijas iebilda pret Biotehnoloģisko izgudrojumu legālās aizsardzības direktīvu. 1995. g. Eiroparlaments noraidīja likumprojektu kā neētisku. Šajā pašā gadā Greenpeace uzvarēja tiesā Eiropas patentu iestādi, kas bija piešķīrusi patentu uz herbicīdus izturīgiem ĢM augiem. Patents tika atsaukts.
Tomēr 1998. g., industrijai izdarot lielu spiedienu, jaunā direktīva tika apstiprināta. Slimnieku tiesību aizstāvji apgalvoja, ka bez patentiem uz dzīvību netikšot radītas jaunas zāles. Eiroparlamenta deputātiem nācās izvēlēties: balsot par direktīvu vai parādīt sevi kā cietsiržus. Vēlāk gan atklājās, ka šiem lobētājiem nav nekāda sakara ar slimnieku apvienībām, kuras tie sacījās pārstāvam, toties viņiem ir samaksājušas farmācijas firmas.
Direktīva ir pretrunā gan Eiropas patentu konvencijai, gan Konvencijai par bioloģisko daudzveidību. Nīderlandes un Itālijas valdības Eiropas tiesai pieprasīja anulēt šo direktīvu, prasību atbalstīja Norvēģija un Eiropas Padome. Direktīva neapmierināja arī Francijas un Vācijas valdības. Tomēr 2001.g. oktobrī prasība tika noraidīta.
Patentu likumi
Konvencija par bioloģisko daudzveidību, kas pieņemta 1992. g., nosaka dažus pamatprincipus: valstī atrastais ģenētiskais materiāls pieder nācijai (pretstatā iepriekšējam viedoklim, ka tas ir globāls mantojums, kas nepieder nevienam); peļņā no ģenētiskiem materiāliem ir jādalās ar kopienām, kur tie atrasti vai kas tos pazīst un lieto, vai ar zemniekiem, kas ir radījuši savas šķirnes. Tomēr šie principi nespēs novērst ģenētisko materiālu un zināšanu privatizēšanu, iekams netiks ierakstīti spēkā esošā likumā.
Viena no starptautiskajām institūcijām, kas cenšas radīt detalizētus noteikumus, definīcijas un mehānismus, ir FAO Pārtikas un lauksaimniecības ģenētisko resursu komisija. Kopš 1994. g. tika apspriesta tās sagatavotā Starptautiskā konvencija par pārtikas un lauksaimniecības augu ģenētiskajiem resursiem, ko beidzot pieņēma 2001.g. novembrī. ASV un Japāna iebilda pret to, ka intelektuālā īpašuma tiesības nedrīkst traucēt pieeju ģenētiskajiem resursiem un ka zemniekiem ir tiesības gūt ienākumus no pašradītām šķirnēm un saglabāt sēklu no gada uz gadu. Konvencija ņem vērā zemnieku un selekcionāru intereses, kas bieži atšķiras, un mēģina nodrošināt, lai nākotnē būtu pieejami bagāti pārtikā lietojamo augu resursi un no tiem gūtais labums tiktu godīgi sadalīts.
Biotehnoloģijas industrija vēlas redzēt vienotu patentu sistēmu visā pasaulē. Lai to panāktu, ASV diplomāti ir draudējuši lietot tirdzniecības sodus vai pārtraukt sadarbības līgumus ar vairākām valstīm: Taizemi, Etiopiju, Panamu, Paragvaju, Indiju un pat Dāniju. Citur šis spiediens ir maigāks, bet tomēr tas pastāv. Solis ceļā uz globālu sistēmu ir 1994. g. paplašinātais Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Ar tirdzniecību saistīto intelektuālā īpašuma tiesību aspektu (TRIPS) līgums. TRIPS atļauj patentēt gandrīz jebko, arī ĢMO, un pieprasa ieviest intelektuālā īpašuma tiesības uz augu šķirnēm. Tomēr jaunattīstības valstis panāca, ka līgumā tika ietverts punkts, kas atļauj īpašos apstākļos neizsniegt patentus uz augiem un dzīvniekiem.
PTO tikšanās laikā Sietlā 1999. g. bija paredzēts pārskatīt TRIPS vienošanos, galvenokārt pantu par augu šķirņu intelektuālā īpašuma aizsardzību. Tā kā sabiedrības protestu un dalībnieku iekšējo nesaskaņu dēļ tikšanās pārtrūka, šis jautājums tika atlikts.
Kanādas organizācija RAFI uzsvēra, ka valstis var izpildīt vispārējos pienākumus, ko uzliek TRIPS vienošanās, arī nepatentējot ĢMO. Saskaņā ar starptautisko un arī Latvijas patentu likumu valdības var atteikties patentēt jebkādu izgudrojumu, kas pēc viņu uzskata ir morāli neattaisnojams, lietojot Ordre publique (sabiedriskās morāles) klauzulu. Tā attiecas uz izgudrojumiem, kas varētu kaitēt cilvēku, dzīvnieku, augu dzīvībai un veselībai vai radīt nopietnu ļaunumu videi. Norvēģija, piemēram, atsacījās patentēt ĢM augus, jo tie apdraud vidi un pārtikas drošību. Arī jebkuras pretenzijas piesavināties tautas zināšanas ir pretrunā nacionālajai morālei.
Sabiedrisko organizāciju Gajas fonda un GRAIN ziņojumā teikts: “Jaunattīstības valstīm saka, ka patenti un citas intelektuālā īpašuma tiesību formas ir galvenais, lai piesaistītu investīcijas biotehnoloģijai, kas stiprinās ekonomiku un uzlabos pārtikas drošību. Šie apgalvojumi ir absolūti nepatiesi. Intelektuālā īpašuma tiesību globālās kampaņas vienīgā motivācija ir peļņas pieaugums Ziemeļu starptautiskajām korporācijām.”