Latvijas klimata politika

Šobrīd vienīgās valstis pasaulē, kurās ekonomikas lejupslīdes rezultātā, siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmeši ir faktiski samazinājušies kopš 1990. gada, ir Latvija un pārējās Centrālās un Austrumeiropas valstis. Šī iemesla dēļ tās neuztver klimata pārmaiņas kā vides vai politikas prioritāti kaut gan piedalās Kioto protokola saistību izpildē.

Latvijai, kā ES dalībvalstij, atbilstoši ES nostājai, kopējās SEG emisijas jāsamazina par 8 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Saskaņā ar pēdējām SEG emisiju prognozēm, Latvija bez problēmām varēs izpildīt Kioto protokolā noteiktās emisiju samazināšanas saistības.

Visvairāk SEG emisiju Latvijā rada transporta, enerģētikas, rūpniecības un celtniecības, lauksaimniecības un atkritumu saimniecības nozares. Savukārt CO2 piesaisti lielākoties nodrošina mežu stādījumi. Atbilstoši Latvijas SEG inventarizācijas datiem kopējās SEG emisijas 2013. gadā salīdzinot ar 1990. gadu Latvijā bija samazinājies par 58 %, kas saistīts ar straujo rūpnieciskās ražošanas lejupslīdi pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Toties jāņem vērā, ka SEG izmeši ir cieši saistīti ar ekonomisko izaugsmi un kopumā emisiju apjoms Latvijā kopš 2000. gada ir nedaudz audzis.

No kopējā SEG emisiju daudzuma Latvijā 2013. gadā 64 % emitēja enerģētikas nozare (ieskaitot transportu – 26 % no kopējām emisijām). Veicot modernizāciju un palielinot koksnes un dabas gāzes izmantošanu, samazinās siltumapgādes negatīvā ietekme uz klimatu. Bet saistībā ar transporta intensitātes palielināšanos, vērojams būtisks SEG pieaugums transporta sektorā. Trešais nozīmīgākais emisiju avots ir lauksaimniecība – 23% no kopējā Latvijas 2013. gada SEG emisiju apjoma.

1997. – 1998. gadā tika sagatavots Latvijas Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns. Taču, lai tiktu īstenotas ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām, tās Kioto protokola un ES tiesību aktu par klimata pārmaiņām prasības, 2005. gadā MK apstiprinātās Klimata pārmaiņu samazināšanas programmas 2005.-2010. gadam ilgtermiņa mērķis ir sekmēt cilvēku darbības izraisīto globālo klimata pārmaiņu samazināšanu. Taču Latvijā joprojām nav izstrādāta jauna klimata politikas programma.

Šobrīd vispilnīgāk Latvijas klimata politika aprakstīta Vides politikas pamatnostādnēs 2014. – 2020. gadam. Tajās ir noteikti vispārīgie politikas mērķi, risināmās problēmas, kā arī īstenojamie pasākumi. Dokumentā ir iekļauti atbilstoši ES tiesību aktiem par SEG mērķiem periodam līdz 2020. gadam noteiktie ikgadējie kvantitatīvie SEG emisiju samazināšanas kopējie mērķi un ikgadējie mērķi ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) neaptvertajām SEG emisijām, kā arī atbilstoši Konvencijas nosacījumiem noteiktais CO2 piesaistes mērķis mežsaimniecībai (-16,30 MtCO2e).

Latvijas nacionālajā reformu programmā „ES 2020” stratēģijas īstenošanai ir izvirzīts skaitliskais mērķis SEG emisiju ierobežošanai, kas nosaka, ka 2020. gadā tās nedrīkst pārsniegt 12 MtCO2e (neietverot LULUCF). Šī programma un ES Klimata un enerģētikas normatīvo aktu kopums paredz Latvijas starptautisko saistību izpildi:

  • Kioto protokola 1. saistību periodā (2008. – 2012. gads) samazināt SEG emisijas par 8 % salīdzinot ar 1990.gadu;
  • Nodrošināt ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā noteikto mērķu izpildi, kas vērsti uz ES kopējā mērķa izpildi Kioto protokola 2. saistību periodā (2013-2020):
  • ES ETS neiekļautajās nozarēs 2013. – 2020. gadā nodrošināt to, ka Latvijas SEG emisiju pieaugums 2020. gadā nepārsniedz 17 %, salīdzinot ar 2005. gadu;
  • ETS iekļautajām nozarēm Latvijai nav noteikts individuālais mērķis, bet ir noteikts ES kopējs mērķis – 21 % emisiju samazinājums pret 2005. gadu;
  • Kopējais (ES ETS un ES ETS neietilpstošo nozaru) prognozētais emisiju līmenis Latvijā 2020. gadā ir 56 % samazinājums salīdzinājumā ar 1990. gadu;
  • 10 % atjaunojamo energoresursu transporta jomā (šobrīd biodegvielu īpatsvars transporta degvielu patēriņā Latvijā ir ap 0,1 %);
  • atjaunojamo energoresursu daļas palielināšana enerģijas gala patēriņā līdz 40% 2020.gadā (no 32,6 % 2005. gadā).

Savukārt Enerģijas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai liecina, ka Latvija ir gatava lielākiem izaicinājumiem arī enerģijas sektorā, kurš ir nozīmīgs SEG emisiju avots. Stratēģija piedāvā enerģētikas politikas scenāriju, kurā definētie rādītāji 2030. gadam aptver jomas, kurās panākams būtisks SEG emisiju samazinājums:

  • nodrošināt 50 % atjaunojamo energoresursu īpatsvaru bruto enerģijas gala patēriņā (nesaistošs mērķis);
  • par 50 % samazināt enerģijas un energoresursu importu (būtisks, jo pašreizējā importa bilancē liels īpatsvars ir tieši fosilajiem resursiem);
  • par 50 % samazināt vidējo siltumenerģijas patēriņu apkurei (pret pašreizējo rādītāju 200 kWh/m2 gadā).

Vēl emisiju samazināšanā būtiska ir arī energoefektivitātes politika, kas noteikta vairākos normatīvajos aktos un politikas plānošanas dokumentos: “Enerģijas galapatēriņa efektivitātes likums” un “Ēku energoefektivitātes likums”, “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007. – 2016. gadam”, informatīvais ziņojums „Par virzību uz indikatīvo valsts energoefektivitātes mērķi 2014. – 2016. gadā“ un tā pielikums Nr. 2 „Ēku renovācijas ilgtermiņa stratēģija 2014. – 2020. gadam”, “Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014. – 2020. gadam” (NAP), kā arī ES fondu plānošanas dokumenti 2014. – 2020. gadam.

Minētie plānošanas dokumenti nosaka vairākus energoefektivitātes mērķus:

  • kopējais valsts indikatīvais energoefektivitātes mērķis – primārās enerģijas ietaupījums 2020. gadā – 0,670 Mtoe (28 PJ);
  • ikgada 1,5 % gala enerģijas ietaupījuma mērķis – 1,5 % apjomā no galalietotājiem piegādātās enerģijas – kopā līdz 2020. gadam – 0,261 Mtoe (10,9 PJ);
  • ikgada centrālās valdības ēku 3 % platības renovācijas mērķis (maksimālās aplēses – kopā 678 460 m2), kam atbilstošais enerģijas ietaupījuma apjoms visā 2014. – 2020. gada periodā ir 0,0044 Mtoe (0,18 PJ).

Ekonomikas ministrija ir arī izstrādājusi Ieteikumus enerģijas sektora plānošanai pašvaldībās. Pateicoties līdzekļiem, kas iegūti no Latvijas dalības starptautiskajā emisiju tirdzniecībā, notiek finanšu līdzekļu novirze publisko ēku energoefektivitātes palielināšanai un zemu emisiju tehnoloģiju apguvei.