Globālā klimata politika

Pasaules valstis, balstoties uz piesardzības principu, ir atzinušas klimata pārmaiņas par būtisku problēmu un sākušas domāt par tās risinājumiem.

Klimata konvencija

Konvencijas mērķis ir SEG koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Katru gadu notiek Klimata konvencijas dalībvalstu konferences, kurās vienojās par konvencijas ieviešanas metodēm. 2000. gada novembrī 6. dalībvalstu konferencē Hāgā sprieda par Kioto protokola ieviešanas metodēm.

Kioto protokols

Protokols tika apstiprināts 1997.gadā trešajā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Līgumslēdzēju pušu konferencē Kioto (Japānā) pēc ilgstošām Līgumslēdzēju pušu sarunām. Protokola mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinošu pasākumu ieviešanu nacionālā un starptautiskā līmenī, protokolā ir iestrādāti konkrēti mērķi un termiņi rūpnieciski attīstītām valstīm antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanā un samazināšanā.

Kioto protokols paredz trīs elastīgos mehānismus, ar kuru palīdzību valstis var īstenot savas emisiju samazināšanas saistības:

  • kopīgi īstenojamos projektus,
  • tīras attīstības mehānismu,
  • starptautisko emisiju tirdzniecību.

Lai arī šie mehānismi ir atšķirīgi, tos vieno kopīgas atbildības princips – valstis, kuras pašas nespēs samazināt emisijas, lai izpildītu protokola saistības, varēs izmantot citu valstu neizmantotās emisiju atļaujas, un tādējādi kopējais SEG emisiju daudzums pasaulē nepalielināsies.

Klimata politikas vēsture

1992.g. Latvija kopā ar 164 citām valstīm paraksta Apvienoto Nāciju Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un apņemas līdz 2000 gadam stabilizēt siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus 1990. gada līmenī.
1994.g. UNFCCC stājas spēkā (to ratificējušas 100 valstis).
1995.g. Saeima ratificē UNFCCC.
1997.g. Latvija paraksta Kioto protokolu un apņemas līdz 2008.-2012. gadam samazināt SEG izmešus par 8 % no 1990. gada līmeņa.
1998.g. Latvijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sastāda Latvijas klimata politikas plānu.
2001.g. Marokešas līgumā tiek detalizēti soļi SEG emisiju samazināšanai; ASV atkāpjas no Kioto protokola.
2002.g. LR  Saeima ratificē Kioto protokolu.
2005.g. 16. februārī stājās spēkā UNFCCC Kioto protokols.Monreālas konferencē tiek nolemts uzsākt sarunas par nākamo Kioto protokola vienošanos.
2005.g. Latvija apstiprināja Klimata pārmaiņu samazināšanas programmu 2005.-2010. gadam (MK 2005. g. 6. aprīļa rīkojumu Nr. 220).
2007.g. ES apstiprināja klimata pārmaiņas un enerģijas plānu, lai ierobežotu ES siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 20 % līdz 2020. gadam (no 1990. gada līmeņa) un līdz 2020. gadam sasniegtu mērķi, kas paredz 20 % no visa ES primārā enerģijas patēriņa nodrošināt ar atjaunojamo enerģiju.
2007.g. ANO Starptautiskais klimata pārmaiņu panelis (IPCC) publicē vairākus ziņojumus, kas apstiprina, ka cilvēku darbības rezultātā planētas klimats neatgriezeniski mainās un ir nepieciešams nekavējoties rīkoties, lai novērstu sekas.Bali konferencē tiek panākta vienošanās par ilgtermiņa sadarbību līdz 2012. gadam un tālāk.
2008.g. Eiropas Komisija piedāvāja jaunu enerģijas un klimata paketi, lai sasniegtu emisijas samazināšanas mērķi (video).
2008.g. 1.-12. decembrī Poznaņā, Polijā notika ANO Konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalstu 14. konference.
2009.g. Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu ietvarkonvencijas (angļu valodā – Framework Convention on Climate Change jeb UNFCCC) dalībvalstu 15. konference jeb COP15, kas notika Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā no 2009. gada 7. līdz 18. decembrim. Konferencē netika panāktas būtiskas vienošanās, jo ASV un Ķīna nepiekrita būtiskiem ierobežojumiem, bet tika izveidota brīvprātīgā Globālā vienošanās, kas paredz atvēlēt ievērojamus līdzekļus jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu ierobežošanai.
2010.g. Kankūnas konferencē (COP16) tika panākta vienošanās par jaunu dokumentu cīņai ar klimata pārmaiņām, kas ietver Zaļā klimata fonda radīšanu jaunattīstības valstīm, kur nonāks ievērojama daļa finansējuma cīņai ar klimata pārmaiņām, veidot centrus, kuros valstis dalīsies ar “zaļajām” tehnoloģijām un “ievērojami samazināt” SEG emisiju apjomu.
2011.g. Durbānas konference (COP17), kurā Konvencijas puses atzina nepieciešamību veidot jaunu, vispārēju, juridisku vienošanos cīņai ar klimata pārmaiņām pēc 2020. gada (2015. gada vienošanās), šajā sesijā arī tika iezīmēts 2015. gada vienošanās laika grafiks un nepieciešamība pēc Kioto protokola otrā saistību perioda, kas nodrošinātu valstu saistības laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam.
2012.g. Dohas konferencē (COP18) Kioto protokola līgumslēdzējas puses vienojās par Kioto protokola otro saistību periodu (Dohas grozījums). Lai Dohas grozījumu uzskatītu par spēkā esošo, tas jāratificē ¾ Kioto Protokola līgumslēdzējām pusēm (tas ir, 144 no 192 līgumslēdzējām pusēm). 2015. gada sākumāto bija ratificējušas 24 valstis (t.sk. Ķīna, Meksika, Peru, Norvēģija u.c.), izņemot ES, jo dalībvalstis, galvenokārt Polijas iebildumu dēļ, vēl bejia panākušas vienošanos.
2013.g. Varšavas konferences (COP19) laikā tika izveidots Varšavas starptautiskais mehānisms par zaudējumiem un postījumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi, un izveidota izpildkomiteja, kas īstenos šo mehānismu un ikgadēji ziņos COP.
2014.g. Limas konference (COP20) bija pēdējā Konvencijas līgumslēdzēju pušu sanāksme pirms 2015. gada Konvencijas Līgumslēdzēju pušu konferences 21.sesijas (COP21), kas norisināsies Parīzē.
2015.g. Parīzes konferencē (COP21) tika panākta vēsturiska vienošanās globālai rīcībai cilvēka darbības izraisīto klimata pārmaiņu ierobežošanai un to radīto seku mazināšanai. Parīzes vienošanās, ko parakstīja 195 valstu vadītāji, nosaka ilgtermiņa ceļu cīņai ar klimata pārmaiņām un stāsies spēkā 2020. gadā, kad tā aizstās tagadējo Kioto protokolu.

Parīzes vienošanās

Parīzē tika panākta visaptveroša, ambicioza un universāla vienošanās, kuras mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumu un nodrošināt, lai globālā temperatūra nepaaugstinātos vairāk par 2 oC, salīdzinot ar pirms industriāla laikmeta vidējo temperatūru, cenšoties to noturēt 1,5 oC. Vienošanās paredz, ka emisijām ir jāsasniedz savs augstākais punkts pēc iespējas ātrāk, atzīstot, ka jaunattīstības valstis savas emisijas kādu laiku var audzēt.

Šis mērķis ir ambiciozs, jo līdz šim emisijas ir augušas un 2015. gadā sasniegušas līdz šim augstāko līmeni. Kopš 1880. gada globālā vidējā atmosfēras temperatūra cēlusies par 1 oC, un ANO pētījumi liecina, ka tas jau izraisījis pasaulē neatgriezeniskas pārmaiņas, piemēram, Grenlandes ledāju kušanu un koraļļu rifu bojāeju. Īpašas bažas par temperatūras kāpumu izjūt Klusā okeāna salu valstu iedzīvotāji, kuru apdzīvotās teritorijas var nogrimt okeāna ūdeņos. Šo mazo salu valstu pārstāvji arī Parīzē veidoja ambiciozo valstu bloku, kas uzstāja par tūlītēju, neatliekamu rīcību gan emisiju samazināšanā, gan pielāgošanās pasākumu nodrošināšanā.

Gatavojoties Parīzes samitam, 155 valstis iesniedzas savus SEG emisiju samazināšanas plānus. Ja šie plāni tiks īstenoti, globālā temperatūra varētu celties par 2,7 oC, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu. Taču atbilstoši pašreizējām zināšanām tas diemžēl nav pietiekoši, lai apturētu katastrofālu un neatgriezenisku ietekmi uz ekosistēmām un cilvēku dzīves vidi. Tāpēc jācer, ka valstis (Ķīna, ASV, Japāna, Krievija u. c.), kas rada būtiskas SEG emisijas un līdz šim nav spērušas pietiekamus soļus to samazināšanā, pārskatīs savus plānus. Parīzes vienošanās paredz, ka valstīm tas būs jādara ik pēc pieciem gadiem.

ES un citas industrializētas valstis apņēmās ieguldīt savus līdzekļus un pūles emisiju samazināšanā jaunattīstības valstīs un tām palīdzēt pielāgoties radītajām klimata pārmaiņām. Pārējās valstis tika aizcīnītas to darīt brīvprātīgi. Šiem mērķiem līdz 2025. gadam Klimta pārmaiņu fondā ir plānots savākt 100 miljardus ASV dolāru. Diemžēl šis apņemšanās punkts ir brīvprātīgs, jo ASV nav cerību kam tādam panākt apstiprinājumu Kongresā.

Viens no Parīzes vienošanās pantiem runā arī par “zaudējumiem un bojājumiem” (loss and damage), kas klimata pārmaiņu rezultātā radušies daudzām valstīm, piemēram, no ekstremāliem laikapstākļiem. Taču vienošanās tekstā ir arī atruka, ka šīs valstis nevar pieprasīt citām valstīm kompensēt radītos zaudējumus. Šis ir viens no industrializēto valstu, kas vēsturiski ir atbildīgas par aptuveni 80 % visu radīto emisiju, Parīzes samita “sasniegumiem”, jo garantē, ka cietušās valstis nevarēs pieprasīt kompensācijas no atbildīgajiem.

Lai arī pasaules līderi slavē Parīzes klimata konferences sasniegtos rezultātus, Parīzes vienošanās ir noklusējusi vairākas problēmas.

Pirmkārt, Parīzes vienošanās mērķi nav sasniedzami, ja valstis ievērojami nesamazinās savas emisijas. Lai arī vienošanās paredz neto nulles emisijas sasniegt tikai 2100. gadā, fosilās enerģijas patēriņam jau tagad ir strauji jāsamazinās. Šāda emisiju samazināšana būs liels trieciens daudzām korporācijām un valstīm, kas tiešā veidā ir atkarīgas no naftas, oglēm un dabasgāzes. Šie resursi jau ir iegrāmatoti kompāniju un valstu bilancēs, bet, ja mēs sadedzināsim pašlaik atklātos fosilo energoresursu krājumus, mēs noteikti pārsniegsim 2 oC robežu. Līdz ar to lielākā daļa šo resursu būtu jāatstāj zemē. Par to, kā to panākt Parīzē nerunāja.

Vēl viena lieta, par ko Parīzē netika runāts, ir mūsu patēriņa radītās emisijas. Emisiju tirdzniecībā un Kioto protokolā runa ir tikai par teritoriālajām emisijām – tām, kas rodas attiecīgajā valstī un ir saistītas ar vietējo transportu, rūpniecību, enerģētiku vai lauksaimniecību. Taču lielākā daļa Latvijā un arī daudzās citās ES valstīs patērēto preču tiek ražotas kaut kur citur pasaulē. Tāpēc mūsu patēriņa radītās emisijas ir lielākas par vietējām emisijām. Apmaiņā pret šīm augošajām emisijām Ķīnā u. c. jaunattīstības valstīs mēs saņemam lētas preces mūsu augošajam pieprasījumam. Diemžēl šo atkarību no patēriņa mainīt ir ļoti grūti, jo arī mūsu tautsaimniecība ir būvēta uz aizvien pieaugoša patēriņa modeļa, līdzīgi kā finanšu piramīdas 90. gados.

Mūsu apsēstība un atkarība no ekonomiskās izaugsmes arī ir konfliktā ar Parīzes apņemšanos. Ekonomiskā izaugsme līdz šim lielā mērā bijusi balstīta spējā konvertēt fosilos resursus lētās precēs un pakalpojumos. Līdz ar to ekonomikai augot, tiek patērēts vairāk un vairāk resursu un radīts arvien lielāks piesārņojums. Efektivitātes uzlabojumi izaugsmei netiek līdzi. Ekonomiskā attīstība tīri teorētiski var būt bezgalīga, bet planētai, uz kuras dzīvojam, ir acīm redzamas biofizikālas robežas, kuras mēs īsti nevaram pārkāpt un ignorēt.

Daži no būtiskākajiem starptautiskās klimata politikas principiem ir: