Satversmes tiesa atzīst dabas resursu nodokļa piemērošanu hidroelektrostacijām par leģitīmu un samērīgu

Dr.oec., Māris Jurušs, nodokļu eksperts

2015. gada 25. martā Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir pasludinājusi spriedumu lietā Nr. 2014-11-0103 par dabas resursu nodokli (turpmāk – DRN) par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai hidroelektrostacijās.[1] Ar šo spriedumu ir noteikts, ka Satversmei atbilst normas, kas noteic pienākumu mazajām hidroelektrostacijām (HES) maksāt dabas resursu nodokli.

Lai arī tiesāšanās ar valsti pats par sevi nav nekas labs, tomēr pozitīvi vērtējams, ka šī lieta tika skatīta tik augstā līmenī, lai skaidrotu DRN jēgu. Tas ļaus nostiprināt izpratni par nodokļu tiesībām un īpaši par dabas resursu nodokli, par ko ir samērā maz grāmatu, publikāciju, skaidrojumu, arī no juridiskās puses jeb publisko tiesību puses. Domājams, ka šo spriedumu gaidīja ne tikai lietas pieteicēji – mazo HES īpašnieki un atbildētāji – Saeima un Ministru kabinets, bet arī vides eksperti, nodokļu eksperti un citi interesenti.

Lai arī nodoklis ir īpašuma tiesību ierobežojums, Latvijas Republikas Satversmes 105.panta trešais teikums nosaka, ka īpašuma tiesības var ierobežot ar likumu. Turklāt, kā to jau atzinusi arī Satversmes tiesa, tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.[2]

Tieši par DRN par ūdens resursu lietošanu elektroenerģijas ražošanai hidroelektrostacijās atbilstību leģitīmam mērķim un samērīgumu ar šo mērķi izvērsās visaktīvākās diskusijas.

Ierobežojums ir noteikts ar likumu

Šajā jautājumā Satversmes tiesa vērtēja, vai tas, ka likumprojekts, ar ko noteica šo nodokli, tika pieņemts budžeta likumprojektu paketē, bija atbilstoši noteiktajai īpašai (likumīgai) kārtībai. Proti, Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pants noteic, ka budžeta likumprojektu paketi veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar budžetu saistīti likumprojekti. Ja kāds likumprojekts šiem kritērijiem neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes.[3] Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās likuma normas atbilst minētajiem kritērijiem. Tās noteica pienākumu no 2014.gada 1.janvāra maksāt dabas resursu nodokli, tādējādi normas attiecās uz konkrēto saimniecisko gadu.

Papildus tam vērts atzīmēt, ka saskaņā ar likumu „Par nodokļiem un nodevām” nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts periodisks vai vienreizējs maksājums valsts budžeta vai pašvaldību budžetu (pamatbudžeta vai speciālā budžeta) ieņēmumu nodrošināšanai un valsts funkciju un pašvaldību funkciju finansēšanai.[4] Ar nodokli apliekamos objektus un likmi nosaka Saeima.[5] Nodokļu likumu normu piemērošanas kārtību nosaka konkrētie likumi vai Ministru kabineta noteikumi.[6] Tātad, Saeima, nosakot jaunu dabas resursu nodokļa objektu un likmi, to ir darījusi atbilstoši likumam „Par nodokļiem un nodevām”, – pieņemot 2013. gada 6. novembra likumu “Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā”.

Par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi

Atšķirībā no citiem nodokļiem DRN jēga nav tikai nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā vai pašvaldību budžetā (pamatbudžetā vai speciālā budžetā). Faktiski DRN ir noteikti konkrēti mērķi. Proti, saskaņā ar Dabas resursu nodokļa likumu DRN mērķis ir veicināt dabas resursu ekonomiski efektīvu izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunu, vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu, atbalstīt tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, kā arī finansiāli nodrošināt vides aizsardzības pasākumus.[7]

Tātad, DRN jēga pēc būtības ir citāda, nekā vairums cietiem nodokļiem. DRN uzdevums primāri ir risināt vides jautājumus, kas noteikti Latvijas Republikas un starptautiskajā tiesiskajā regulējumā vides jomā, tajā skaitā ES tiesību aktos. Šajā sakarā minams direktīvā 2000/60/EK noteiktais mērķis nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību.[8] Dalībvalstis ievēro ūdens pakalpojumu izmaksu, tostarp vides aizsardzības un resursu izmaksu atgūšanas principu, ņemot vērā ekonomisko analīzi, un jo īpaši saskaņā ar principu, ka maksā piesārņotājs.[9]

Turklāt, arī Satversmes tiesa savā spriedumā norādīja, ka apstrīdētās normas ir vērstas ne vien uz efektīvāku un atbildīgāku dabas resursu izmantošanu, bet arī uz ienākumu nodrošināšanu valsts budžetā, un savukārt šie ienākumi var tikt izmantoti citastarp arī vides stāvokļa uzlabošanas pasākumu finansēšanai. Tādējādi, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.

Par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu

Šī raksta autors uzskata, ka DRN apmēra samērīgums ar leģitīmo mērķi būtu bijis jāvērtē, salīdzinot DRN ieņēmumus ar kopējām izmaksām, kuras jāsedz, lai novērstu dabas resursiem nodarīto kaitējumu, tātad vai DRN ieņēmumi dod samērīgus līdzekļus visas sabiedrības labklājības aizsardzībai.

Savukārt, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa vērtēja:

  1. vai norma ir piemērota tās leģitīmā mērķa sasniegšanai,
  2. vai nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē,
  3. vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Satversmes tiesa visupirms norādīja, ka nodokļu tiesību specifika faktiski dod valstij plašu rīcības brīvību, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku. Lai arī, pārbaudot pamattiesību ierobežošanas tiesiskumu, Satversmes tiesa var vērtēt to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam, tomēr, jāņem vērā, ka ikviens nodoklis ir nodokļu politikas sastāvdaļa un parasti ikvienai personai ir pienākums maksāt vairākus nodokļus. Šajā sakarā Satversmes tiesa atzina, ka tai nav jāvērtē visu to nodokļu sloga samērīgums, kas ir piemēroti pieteikumu iesniedzējām, jo tas nozīmētu pārvērtēt dažādu nozaru nodokļu politiku, bet tas nav Satversmes tiesas uzdevums.

Lai secinātu, vai ar nodokļa maksāšanas pienākumu radītais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbaudīja, vai likumdevēja rīcībai ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, proti:

  1. vai ar nodokli apliekamais objekts un nodokļa aprēķina princips nav noteikts patvaļīgi,
  2. vai nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa maksājumu.

Satversmes tiesa atzina, ka DRN aprēķina principam ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Satversmes tiesa citastarp ņēma vērā, ka gan konkrētais DRN objekts, gan caurplūdušā ūdens apjoma aprēķināšanas formula ir izraudzīti ar mērķi veicināt efektīvāku ūdens resursu izmantošanu. Tāpat tiesa atzina, ka ar dabas resursu nodokļa ieņēmumiem ir iespējams finansēt dažādus sociālos un ekonomiskos pasākumus, kas vērsti uz sabiedrības labklājības aizsardzību, tostarp arī vides jomā. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Vērtējot saudzējošāku līdzekļu iespējamo pastāvēšanu, Satversmes tiesa ņēma vērā, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir vērtējis apstrīdēto normu alternatīvas. Arī Satversmes tiesa atzina, ka nav saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

Satversmes tiesa atzina, ka labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, ir lielāks par personu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Satversmes tiesa atzina, ka mazās HES dod pienesumu valsts energoapgādē un enerģētiskās neatkarības stiprināšanā. Sabiedrība papildus tam labumam, kas tiek gūts no elektroenerģijas ražošanas mazajās HES, gūst labumu no efektīvākas mazo HES darbības un tādējādi kopumā tiek veicināta sabiedrības labklājība. Sabiedrības ieguvums – iepretim atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumam – ir ne tikai efektīvāka mazo HES darbība, bet arī sabiedrības labklājības aizsardzībai izmantojami valsts budžeta līdzekļi.

Tādējādi, Satversmes tiesa sprieda, ka apstrīdētās normas atbilst arī samērīguma principam.

[1] Satversmes tiesa 2015.gada 25.marta spriedums lietā Nr. 2014-11-0103 http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums-2014-11-0103.pdf

[2] Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 12.punkts

[3] Saeima kārtības rullis http://likumi.lv/doc.php?id=57517

[4] Likums „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 1.punkts

[5] Likums „Par nodokļiem un nodevām” 3.panta pirmā daļa

[6] Likums „Par nodokļiem un nodevām” 5.panta pirmā daļa

[7] Dabas resursu nodokļa likuma 2.pants

[8] Direktīvas 2000/60/EK 2.pants

[9] Direktīvas 2000/60/EK 9.pants