Komunikāciju partizāni: varas valodas lietošana

Vislabākais arguments ir nederīgs, ja neviens nevēlas to dzirdēt. Pasaule zina, ka planēta sasilst, bet tas neatturēja Džordžu V. Bušu likt šķēršļus Kioto protokolā noteiktajiem emisiju ierobežojumiem. Ikviens zina, ka dienvidpasaulē cilvēki ir spiesti strādāt pie izdzinējiem šausmīgos apstākļos, bet šīs zināšanas nav neko daudz devušas, lai uzlabotos strādnieku tiesības vai palielinātos alga.

Politiskie rituāli, piemēram grautiņš McDonald’s ēstuvē, kodolatkritumu pārvadāšanas aizkavēšana vai neofašistu mītiņš, aktīvistus bieži padara par valstī iekļautajiem “citiem”: lomas ir sadalītas, kareivīgais rituāls nenodod tālāk politisko vēstījumu. Valstij būtībā ir vajadzīgi radikāli kreiso rituāli, kas rada simbolisku līdzsvaru ekstrēmi labējiem un attaisno jaunus represīvus likumus.
Pirms vairākiem gadiem autonome a.f.r.i.k.a. gruppe no Vācijas sāka domāt, kā izlauzties no tradicionālās pieejas politiskajai artikulācijai, kas paļaujas uz pretējas informācijas sniegšanu un konfrontējošu darbību. “Komunikāciju partizānu rokasgrāmatā” mēs apkopojām un analizējām metodes, kuras atstāj malā “mēs pret viņiem” pozīciju kara loģiku un izkropļo komunikācijas kanālus un modalitātes.1 Spēlējoties ar varas diskursiem un reprezentācijām, nevis skrienot tajās ar galvu pa priekšu, aktīvisti var “pārkonstruēt” sabiedrisko telpu un varas izrādi pārvērst sava vēstījuma atbalstā.

Intervences mēs savijām kopā ar teorētisko analīzi, aplūkojot dadaistu, situacionistu, nīderlandiešu Provos, Itālijas Indiani Metropolitani, dažādu psihoģeogrāfisko biedrību, Vācijas Spasguerilla, ASV jipiju un daudzu citu dīvaiņu, jokaiņu, muļķu un kultūras traucētāju (culture jammer)2 praksi. Mēs piesavinājāmies visu, kas varētu noderēt kultūras gramatikas nerakstīto noteikumu izkropļošanai un spēcīgās mašinērijas, kas visu laiku ražo esošo varas attiecību un noteikta normāluma veida akceptēšanu, gāšanai.

Šāda veida radoša politiskā izteikšanās kļūst populāra mākslinieku un aktīvistu vidū. Kā darbojas šie rotaļīgie uzbrukumi multinacionālajām korporācijām, politiķiem un citām varas institūcijām? Šeit būs daži nesenu akciju piemēri līdz ar ieskatu komunikāciju partizānu teorijas aspektos, kurus tie ilustrē.

Sabiedriskās attiecības noved soli par tālu

Lufthansas – tāpat kā ikvienas citas aviokompānijas – tēla pamatos ir fantāzija par pasauli bez robežām, kas ir vaļā bezgala satraukumam un tās slēpto dārgumu (vai biznesa iespēju) dēkainai izpētei. Tomēr migrācijas un robežu režīma realitāte, ar visām to nāvējošajām sekām, ir lielā pretrunā šim ideoloģiskajam tēlam. Šī realitāte veido to, ko Slavojs Žižeks sauc par “slepeno reversu”: globalizācijas ideoloģijas cinisku iekšējo pretrunu, kuru gandrīz nekad nepiesauc vārdā.3

Lufthansas tēls liek domāt, ka tā ikvienam klientam ļauj izbaudīt ceļošanas baudu, ka tā var jūs jebkurā laikā nogādāt pasaules visnomaļākajā nostūrī. Netiek pateikts fakts, ka Lufthansa arī piespiež negribētus imigrantus doties turp, kur viņi noteikti negrib – uz valstīm, kuras viņi ir atstājuši politisku vai ekonomisku iemeslu dēļ, vai pat uz vietām, kur viņi nekad nav bijuši.

Vācijas pretrasisma organizācijas kein mensch ist illegal (neviens nav nelegāls) kampaņa pret bēgļu un imigrantu deportāciju izsaka iepriekš minētās globalizācijas ideoloģijas iekšējās pretrunas un slepenos reversus daudzos radošos veidos.

2000. gada pavasarī kein mensch ist illegal izgatavoja pirmo skrejlapu kā viltotu reklāmas lapu, kas reklamēja aviolīnijas jauno “deportācijas klasi”.4 Skrejlapā bija izmantotas kompānijai raksturīgās krāsās un burtu dizains, un tā izskatījās tieši tā, it kā to būtu sacerējusi aviolīnija. Tā arī izklausījās pēc oriģināla, jo tika kopēta arī klientam draudzīgā korporatīvā valoda. Vēl vairāk, saturs identificējās ar peļņas loģiku. Skrejlapa izskaidroja, ka Lufthansai ir jāveic Vācijas valdības noteiktās deportācijas. Tomēr kompānija saprot, ka rokudzelžos saslēgti cilvēki ar ķiverēm galvās un aizlīmētām mutēm samazina par biļetēm maksājošo pasažieru komfortu, īpaši, ja deportējamie pretojās. Lai kompensētu šīs neērtības, teikts skrejlapā, aviolīnija atklāj lētākus deportācijas klases lidojumus.

Skrejlapu atstāja pie Lufthansas kasēm lidostās, tūrisma gadatirgos un ceļojumu aģentūrās. Loģika bija pietiekami pamatota: klienti, žurnālisti un citi ticēja, ka aviolīnija ir spējīga uz šādu cinisku mārketingu, un sāka tai uzbrukt. Lufthansa publicēja paziņojumu, distancējoties no skrejlapas. Bet kompānija bija nokļuvusi sprukās: tā nevarēja noliegt, ka veic deportācijas un ka tas traucē pasažierus, bet nekāda kompensācija netiek nepiedāvāta.

Deportācijas klases logo bija uzvarējis kampaņas plakātu konkursā par Lufthansas preču zīmes ačgārnošanu (detournement – situacionistu termins, kas nozīmē zīmes vai teksta nozīmes pārveidošanu), kas atrod sakaru starp deportāciju un brīvas ceļošanas ideoloģiju. Iesniegto darbu izstāde tika parādīta daudzos muzejos. Interesanti, ka Lufthansa neiebilda līdz 2000. gada oktobrim, kad tā atklāja, ka darbus iespējams aplūkot internetā. Tad tā draudēja iesūdzēt tīmekļa vietas īpašnieku. Viņš atteicās atkāpties. Dažu dienu laikā dučiem lapu atspoguļoja izstādi. Lufthansa beigās izskatījās kā jaunpienācējs internetā, kas neciena mākslu.

Kompānija saskārās ar “taktiskiem kavēkļiem” un intervenci arī daudzās citās frontēs. Pasažieru lobijgrupa Fair Fly lidostās un tūrisma gadatirgos uzveda “neredzamā teātra”5 izrādes par deportāciju. Plastmasas maisiņi ar deportācijas apvienības logo, pilni ar informāciju par deportācijām, tika izplatīti Hannoveres Expo izstādē Aviolīnijas dienā. 2000. gada vasarā gadskārtējā Lufthansas akcionāru sapulcē kāds ieguldītājs uzsvēra ar deportācijām saistīto finansiālo risku. Vairākas deportācijas pārtrauca tiešās akcijas. Wall Street Journal pat publicēja izsmeļošu rakstu par Lufthansu un bēgļu deportācijas ētiku.6

Kampaņai bija ātri politiskie rezultāti. Lufthansa sekmīgi vienojās ar Vācijas iekšlietu ministru Oto Šiliju (Otto Schily), ka to atbrīvos no pasažieru pārvadāšanas pret viņu gribu, un publiski paziņoja, ka to vairs nedarīs. Aktīvisti nekad nebūtu panākuši šādu rezultātu tiešās sarunās ar Šiliju. Uzbrukums Lufthansai bija gudrs gājiens, kas izmantoja interešu konfliktu starp iekšlietu ministru un aviolīniju, starp politisko un korporatīvo loģiku. Pirmajiem deportācijas bija izdevīgas – tās dod vairāk balsu. Otrajiem deportācijas ir neizdevīgas – tās aptraipa kompānijas tēlu, tās visdārgāko īpašumu.

Ačgārnošana un pāridentificēšana

Deportācijas klases kampaņa ir piemērs divu galveno partizānu komunikāciju principu – ačgārnošanas un pāridentificēšanas – izsmalcinātai lietošanai.

Kļūstot atkarīgas no izvairīgā zīmju spēka, kompānijas padara sevi īpaši ievainojamas. Multinacionālās korporācijas nikni aizstāv savu tēlu, krāsu, mūzikas un logo teritoriju. Mārketinga stratēģijām aizvien vairāk pārejot no produktu pārdošanas uz dzīvesveida pārdošanu, zīmolu jeb brendu jāaizsargā visiem līdzekļiem. Tēls ir kļuvis par kapitālu, un tēla teritorijā komunikāciju partizāni viegli var pārveidot varas vēstījumus.

Subversiju veicēji, kā Adbusters un kampaņas pret Nike aktīvisti, izplata pretēju informāciju par tēmām, kas ir tik plašas kā pastāvošo varas attiecību netaisnīgums un tik specifiskas kā postošie apstākļi sviedrētavās, lietojot pirmo partizānu komunikācijas principu: ačgārnošanu7. Sagrozot korporatīvā paštēla zīmes un simbolus vai tiem ko pievienojot, tiek ieteikts reālistiskāks reklāmu lasījums. Vienkārša reklāmas dēļa ačgārnošana – Shell kļūst par “elli” – vēstījuma uztvērējam rada pārsteiguma un apmulsuma brīdi un skaidri izsaka citas nozīmes, nevis tās, ko iecerējuši reklamētāji. Mītiskas figūras, teiksim, Bila Geitsa ačgārnošanas, sviežot viņam ar torti, sekas ir tādas, ka viņš parādās mazāk dievam līdzīgs: viņš ir cilvēks kā mēs pārējie, ievainojams un tādējādi nav neaizskarams. Nav jāsaka, ka tas arī iedarbojas uz politiķiem, filosofiem un citiem varas pārstāvjiem. Ar asprātību un humoru ačgārnošana rada distanci starp vēstījuma sūtītāju un saņēmēju.

“Pāridentificēšana” – otrais partizānu komunikācijas princips – balstās Žižeka idejā, ka katrai ideoloģijai ir slepens reverss, kaut kas, ko nekad nedrīkst izteikt vārdos, tabu. Pāridentificēšana nozīmē šī slepenā tabu izteikšanu pašas varas valodā, skaidrāk, nekā to dara oponenti, bet pilnībā atdarinot viņu balss toni un simbolu izskatu. Savā ziņā aktīvisti no kampaņas pret deportāciju nolaupīja Lufthansas preču zīmi, izgudrojot to no jauna – kā klientiem vēl labvēlīgāku – un tā izaicinot kompāniju rīkoties saskaņā ar saviem netiešajiem solījumiem un vienlaikus atklātajā mārketinga teritorijā izvedot tās veikto deportāciju slēpto cinismu. Pirmajā viltotajā skrejlapā kampaņas dalībnieki slepeni pārmainīja sūtītāju: tas, kas izklausījās pēc aviolīnijas paziņojuma, patiesībā bija kampaņas dalībnieku pāridentificēšanās ar Lufthansas korporatīvo loģiku, tās varas diskursa pārņemšana. Piespiesta publiski risināt iekšējās pretrunas, Lufthansa negribot kļuva par tās kritiķu īslaicīgu sabiedroto. Tomēr, kā tas notiek partizānu karā, Lufthansas kampaņas uzvara ir daļēja. Bēgļus un imigrantus joprojām deportē, aizvien biežāk ar čārterreisiem. Lai apturētu valsti no tās robežu nocietināšanas, nepietiek ar komunikāciju partizānu taktiku. Taču varas aģenti nekad nevar būt droši, kur partizāni sitīs nākamreiz. Tas, ko franču filosofs Mišels de Serto (Michel de Certeau) saka par “ikdienas taktiku”, ir attiecināms arī uz komunikāciju partizānu taktiku. Tā ka tai nav savas telpas, taktika “darbojas izolētās darbībās, dodot vienu triecienu pēc otra. Tā izmanto “izdevību” priekšrocības un ir no tām atkarīga, bez jelkāda atbalsta punkta, kur uzkrāt laimēto, nostiprināt pozīcijas un plānot iebrukumus. Tā nevar paturēt to, ko iegūst. Šis “nekur” dod taktisko mobilitāti… Tai modri jāizmanto plaisas, ko noteiktas sagadīšanās rada īpašnieka varas uzraudzībā. Tā iejaucas tajās. Tā rada pārsteigumus tajās… Īsumā, taktika ir vājo māksla.”8

Iejaukšanās oficiālā izrādē

1999.g. oktobrī, gadā, kad NATO bombardēja Serbiju, Vācijas Bundesvēra militārie spēki Štutgartes Pils laukumā organizēja publiskas svinības. Jaunie kareivji publiski zvērēja lojalitāti konstitūcijai. Tā ka militārparādes Vācijā nav populāras kopš 2. Pasaules kara, šīs svinības bija domātas to aizvietošanai, parādot kareivi kā “pilsoni formā”. 1980. gadu sākumā pēdējais pasākums Štutgartē izvērtās lielā dumpī.

Tagad, gandrīz pēc 20 gadiem, varas institūcijas mēģināja atkal.Plašai vietējo antifašistu un pacifistu apvienībai nepatika šī militāristu rituāla demonstrācija, un viņi rīkojās – bet ne gluži tā, kā paredzēja amatpersonas. Kampaņas, kurā tika izmantota kontrinformācija un komunikāciju partizānu darbība, neoficiālais nosaukums bija GelöbNIX – publiskā lojalitātes zvēresta vārda ‘Gelöbnis’ apspēlēšana. Ačgārnošana GelöbNIX apzīmē apmēram “apsolīt neko”. Aktīvisti organizēja virkni runu pret militārismu un karu un reklamēja tās vietējos sociālajos centros un masu informācijas līdzekļos. Skrejlapā, kas izsludināja protestu, lietoja oficiālo pilsētas logo, ļaujot nojaust turpmāko intervenču stilu. Vēlāk mājsaimniecībās un oficiālās informācijas izplatīšanas vietās parādījās vēl viena oficiāla izskata skrejlapa. Tajā bija nedaudz sagrozītas oficiālo publikāciju attēlu un valodas kopijas. Dzelzs krusts (nacistu militārais simbols) kā kosmosa kuģis pacēlās no globusa ikonas ar draudzīgu Štutgartei raksturīgo dzelteno krāsu fonā. Sauklis “Domā globāli, rīkojies lokāli” kļuva par “Domā lokāli, rīkojies globāli”, atsaucoties uz Vācijas armijas globālo darbību. Skrejlapas iekšpusē bija mēra vēstījums, kas sastāvēja no NATO bombardēšanas laikā par modīgām kļuvušu frāžu un vārdu savārstījuma: “atbildības uzņemšanās”, “stāšanās pretī pasaules izaicinājumiem”, “civilizācijas vērtību aizstāvēšana”.

Skrejlapa izsludināja pašvaldības pasākumu sēriju. Sarkanais krusts piedāvāja personificētus asins ziedojumus (“jūsu izvēlētais kareivis būs pieejams pēc ceremonijas”). Vietējais iedzīvotājs, kurš uzvarēja 1998.g. Olimpisko spēļu 5000 metru skrējienā, atgādināja pilsoņiem, ka viņi ir atbildīgi par saviem ķermeņiem, un uzaicināja uz publisku skrējienu. Parlamenta deputātam no Zaļās partijas bija jāvada gaisa spēku pilotu paneļdiskusija, izskaidrojot, kāpēc Vācijas vēsture rāda, ka karaspēkam jāuzbrūk civilajiem mērķiem, lai izvairītos no sadursmes ar militārajiem spēkiem. Sabiedriskā transporta kompānija paziņoja, ka šajā dienā piedāvās bezmaksas braucienus, lai novērstu aizkavēšanos. Visbeidzot, skrejlapa pieminēja īpašu tālruņa numuru, pa kuru var rezervēt vietas.

Protams, runātāji un organizācijas par to, kādu piedalīšanos no viņiem sagaida antimilitāristu komunikāciju partizāni, uzzināja tikai no samērā uzjautrināta raksta vietējā avīzē. Pirms tam to dabūja zināt tikai kāds pilsētas domes drošības un sabiedriskās kārtības komisijas loceklis, jo “karstajam telefonam”, kas nekad nepārtrauca zvanīt, bija viņa numurs.

Ap to laiku cilvēki sāka runāt par GelöbNIX un prātoja, kas varētu notikt. Roka fani gaidīja slavenu grupu bezmaksas koncertu, kas arī tika reklamēts ar pilsētas logo. Mediji ziņoja, ka viena no grupām pienācīgi nenovērtēja viltoto koncertu un draudēja iesūdzēt intrigantus tiesā. Lai brīdinātu policiju, kāds izgatavoja bīstama paskata – bet mazzināmu – tīmekļa lapu, kurā bija aprakstītas kareivīgas akciju metodes (“Kā mest olu”) un izteikts aicinājums pankiem un anarhistiem iebrukt Štutgartē. Pat bīstamo nemiera cēlēju tēls tika pārvērsts lietderīgā elementā. Skatuve bija gatava: policija un pilsētas dome gaidīja dumpi, mediji pārsprieda militārās varas publiskas izrādīšanas jēgu un aktīvistu grupas cerēja, ka šajā dienā būs iespējami daudz policistu, ar kuriem spēlēties.

Spēle ritēja labi. Kareivji ieņēma pozīciju Štutgartes Jaunās pils priekšā, viņus ietvēra trīs rindas īpašo policijas vienību. Tika pārmeklēti pircēji un automašīnas (“Vai šajā somā ir kaut kas bīstams?”), un satiksme apstājās. Avīzes vēlāk to komentēja šādi: vai ir jēga demonstrēt kareivju iekļaušanos civilajā sabiedrībā, ja armiju ir tik stipri jāaizsargā no sabiedrības? Gaidītie slepkavīgo anarhistu bataljoni tomēr neparādījās.

Tā vietā baltos pretvīrusu kombinezonos un maskās tērptas figūras uzstādīja baltu barjeru, kas bija cilvēka augumā un pietiekami gara, lai ietvertu zaldātus ielenkušo policiju. Pret zaļo mauriņu barjera izskatījās kā higiēnas iekārta. Vēl viena skrejlapa izskaidroja, kāpēc nepieciešams šis piesardzības pasākums: “Vardarbīga ir lipīga!” Šoreiz maketu bija iedvesmojušas sabiedrības veselības organizāciju un apdrošināšanas sabiedrību publikācijas: numurēti saraksti, atbildes uz bieži uzdotiem jautājumiem, autoritatīvi brīdinājuma simboli. Bija uzskaitītas riska grupas, norādīti simptomi: liels vardarbīgu TV programmu un alkohola patēriņš, pārspīlēta nepieciešamība pēc drošības, patoloģiska grupu veidošana, valkājot formastērpus. Autentiskā gadījuma izpētē Johanna H. no Mātēm pret BW (bundesvēra) simptomu stāstīja, “kā mans dēls dabūja BW”. Asociācija par drošu un tīru Štutgarti aicināja cilvēkus palīdzēt uzcelt drošības sienu pret bīstamo vīrusu – tālab baltais žogs.

Lietojot pāridentificēšanu, GelöbNIX no jauna definēja varas izrādi. Policija, zaldāti, aktīvisti un pilsētnieki tika iekļauti notikuma horeogrāfijā: robežas starp aktieriem un auditoriju saplūda. Ilgi pirms notikuma dienas skatītāju – sabiedrības, administratoru un policijas, aktīvistu – gaidas tika radītas ar viņu pašu valodas un mediju palīdzību. Sabiedrības atmiņas par dumpji iepriekšējā ceremonijā tika izmantotas, lai radītu izplūdušu, nenoteiktu gaidu atmosfēru. Valsts sagādāja dekorācijas: lielu skaitu formās tērptu oficieru uz nacionālo karogu un 18.gs. pils fona. No ilgstošas pieredzes GelöbNIX komanda zināja, ka policija noslēgs telpu. Labākais veids, kā ar to apieties, būtu palīdzēt viņiem šais pūliņos.

Bija vajadzīgs stiprs vizuālais tēls, lai pārvērstu sanāksmes nozīmi. Baltais labi kontrastēja ar mauriņa un formu zaļumu un kā ne-krāsa, anarhistu melnā noraidījums, izteica spēcīgu ne-paziņojumu. Baltā krāsa rada virkni asociāciju: tīrība, slimnīcas, mikrobi – tālab tika izgudrots vardarbību stiprinošais bundesvēra vīruss. Vardarbības hegemoniskais jēdziens, ko bieži lieto pret demonstrācijām, tika pavērsts pret pašu valsti. Baltais drošības žogs arī spēlējās ar rasistu baiļu diskursu tikt nekontrolējamu briesmu – vīrusu, kaitēkļu, ārzemnieku – appludinātiem un sagrābtiem. GelöbNIX neapturēja Vācijas armijas agresīvo darbību, bet tas radīja diskursa telpu, kur beidzot bija iespējams to apšaubīt.

Pāris nākamajās dienās turpinājās sabiedrības diskusijas par militārā spēka skatēm. Šoreiz diskusija neizvirta dumpinieku nosodīšanā. Žurnālisti un lasītāji izteica šaubas par to, ka armija lieto sabiedrisko telpu, apmainoties ar argumentiem, kas diskursu no tukšiem vārdiem par atbildību un drošību aizvirzīja uz taustāmākām rūpēm par to, kam un kā būtu jālieto sabiedriskā telpa.

Varas simbolu lietošana

1998.g. vasara. Saulaina diena Štutgartes gājēju zonā. Ļaudis meklēja atlaides vasaras izpārdošanās, pilsētas dīkdieņi klīda pa Pils laukumu, garām pankiem, kas tur atraduši vasaras mītni. Spēlēja Peru mūzikas grupa. Bezpajumtnieki lūdza naudu.

Tad pēkšņi parādījās šķērslis. Ar sarkanbaltu plastmasas lenti tika norobežota liela tukša platība.10 cilvēki apsargāja radīto pārbaudes laukumu. Uzraksti “Apsardze” uz zaļajām beretēm un melnajām jakām norādīja, ka viņi ir locekļi kādā no privātajiem apsardzes uzņēmumiem. Nevienam, kam nebija atļaujas, neļāva ieiet telpā. Lai iegūtu atļauju, bija jāaizpilda anketa, ko varēja iegūt no formālā stilā ģērbtajiem pētniecības grupas Nākotne ar drošību pārstāvjiem, kas atradās pie oficiāla izskata galdiem pie abām ieejām iežogotajā telpā. Uz galdiem, informācijas lapām un darbinieku baltajiem t-krekliem bija Nākotnes ar drošību logo. Pētniecības grupas pārstāvji garāmgājējiem izskaidroja projektu. Atsaucoties uz pilsētas piedāvājumu, vietējā kompānija Firma Biehle apsvēra iespēju nopirkt visu pilsētas laukumu privātā biznesa vajadzībām. Nākotnei ar drošību bija uzdots pārbaudīt iespējamo laukuma lietojumu un noskaidrot tā lietotāju patērētāja raksturojumu.

Pilsoņiem lūdza aizpildīt profesionāla izskata anketas, uzrādot dzimumu, vecumu, apciemojuma mērķi, dzīvesvietu un to, kā viņi maksā par pirkumu. Viņiem jautāja, vai viņi piekrīt skvēra privatizācijai. Tad viņi saņēma vai nu “Laipni lūgti pārbaudes zonā” vai arī “Diemžēl nav piemērots” informācijas lapu, ar korporatīvu logo un formālu druku. Neviens nevarētu iedomāties, ka abas versijas tika izdalītas galīgi kā pagadījās. Katras skrejlapas beigās tika atklāts projekta īstais mērķis: sabiedriskās telpas privatizācijas kritika.

Diviem policistiem projekts, kas nebija saskaņots ar pašvaldību, radīja aizdomas. Bet, kad viņiem izskaidroja, ka tas ir mākslas notikums, nevis neatļauts politisks pasākums, viņu aizdomas pārvērtās apmulsumā un viņi aizgāja netraucējot.

Vai tā bija politiska māksla vai politisks aktīvisms, kas mākslu lietoja maskēšanās nolūkos? Mākslinieku grupu 01 neinteresēja definīcijas. Šis darbs Horror Vacui bija tikai vietēja iejaukšanās, komentējot sabiedriskās telpas pieaugošo privāto kontroli.

Kopš 80. gadiem pilsētu domes Vācijā un citur ir pārveidojušas sabiedrisko telpu, pieskaņojoties patērētājnieciskuma, industrijas un peļņas vajadzībām. No varas pozīcijām tās sadarbojas ar arhitektiem, dizaineriem, biznesu un māksliniekiem, lai pārveidotu pilsētu centrus saskaņā ar potenciālo investoru un patērētāju prasībām.9 Šis process rada globalizētu restorānu ķēžu un modes veikalu, daudzzāļu kinoteātru, muzeju, mākslas objektu un iepirkšanās centru arhitektūru, kas sola izklaidi un sociālo cīņu netraucētu patēriņa baudu.

Lai uzturētu šī solījuma ticamību, pilsētu centri jāpadara “droši”. Pilsētu attīstībai ir daudzi veidi, kā izpildīt šādas prasības. Soliņus novāc, lai bezpajumtniekus un citus nevēlamus cilvēkus atturētu no atpūtas bez iepirkšanās. Veselas ielas pārdod tirdzniecības bāžu ķēdēm un pārvērš iepirkšanās centros. Komunikatīvas telpas pārvērš dārgos muzejos. Veikalu, muzeju, banku un parlamenta ēku marmora, stikla un tērauda estētika ir tik iebaidoša, ka neviens nespētu sapņot apsēsties uz to kāpnēm, lai atpūstos vai uzspēlētu ģitāru. Bezpajumtnieki, imigranti, krāsainie, panki, ielu muzikanti un ikviens, kas iztraucē tīro, bagāto tēlu var tikt aizvākts, ja pārkāpj estētisko žogu. Policija un privātā apsardze patrulē ielās, lai aizsargātu pircējus un biznesu.

Tomēr sabiedrisko telpu pilnībā nenosaka varas stratēģijas. To veido arī vienkāršo pilsētas iedzīvotāju sajūtas un vēlmes. Cilvēki aizvien rada veidus, kā lietot telpu savādāk nekā paredzēts. Dārgā jaunā gājēju zona kļūst par skrituļslidotāju spēļlaukumu, atjaunota ēka pārvēršas grafiti mākslinieka audeklā, slēgtas ATM kļūst par iecienītām ballīšu zonām. Centrālās ielas un ceļus kolektīvi okupē Atgūstiet ielas! (Reclaim the Streets) pasākumi un pārņem Kritiskās masas (Critical Mass) riteņbraucēji. Šīs taktikas nav izgudrotas tukšā vietā. Simboliskās ekonomikas sagādātais materiāls jau ir šeit. Bet šādu pārejošu autonomo zonu lietotāji un izgudrotāji nekad nevar cerēt ilgstoši palikt vienā vietā – viņu stāvoklis neļauj noteikt vietu pastāvīgi.10

Horror Vacui koncentrēja privatizāciju un kontroli nozīmējošās zīmes un simbolus: apsardze formās un ar izlēmīgu ķermeņa valodu un pazīstamās sarkanbaltās lentas precīzās līnijas atspoguļoja varas orgānu un legalitātes estētiku. Kārtīgi ģērbtie darbinieki apvienoja pakalpojumu industrijas draudzīgumu ar akadēmisku autoritāti un populāro tirgus izpētes aicinājumu. Vietējās iezīmes piešķīra vēl lielāku ticamību: vārds Firma Biehle nozīmē īpašu vietējā vidējā biznesa veidu un “drošas, tīras vietas” solījums atspoguļo reģiona apsēstību ar tīrīgumu. Pašiem par pārsteigumu, grupas 01 mākslinieki varas balsi izmantoja tik labi, ka policija viņus atstāja mierā. Grupa 01 bija precīzi uztvērusi urbānās kontroles kultūras gramatiku. Grupa 01 lietoja mākslu kā maskēšanos, kā cilvēkus piesaistoša tēla radīšanas veidu: šeit pāridentificēšana bija tikai veids, kā izdalīt pēc iespējas vairāk skrejlapu.

Horror Vacui nešķērsoja kontrinformācijas un komunikācijas partizāņu akcijas robežu. Kaut arī pirmā skrejlapu daļa viegli varēja tikt uztverta kā korporatīvā informācija, otrā daļa atklāja akcijas mērķi. Grupa 01 arī atklāja tās identitāti preses paziņojumā vietējai avīzei, kas paziņoja, ka projekts ir akcija pret privatizāciju, nevis Firma Biehle projekts. Vizuāli pāridentifikācija ar apsardzes firmu diskursu sekmīgi parādīja pilsētas centra privatizācijas absurdumu. Bet akcijas atmaskošana nozīmēja, ka sākotnēji deformētie kodeksi un kodi tika novietoti atpakaļ. Tas, kas būtu varējis izraisīt vietēja mēroga skandālu un piespiest pilsētas domi noliegt, ka tā plāno pārdot skvēru, palika “radoša akcija”.

Politiskās telpas paplašināšana

Horror Vacui, GelöbNIX un Deportācijas klase bija skaidri ievietoti plašākā kritiskā diskursā, ko formulē sabiedrības kustības, kuru stratēģiskajās prasībās ietilpst brīva pieeja pilsētas centram, Vācijas karavīru neievešana Kosovā un atvērtas robežas. Tomēr šīs akcijas netika ierobežotas noteiktā politiskā telpā, ko iezīmē politisko partiju kultūra, demonstrācijas, informācijas stendi, neapmierinoši mītiņi un morāles valoda.

Komunikācijas partizāns politiskajai darbībai pieiet taktiski: runājot paradoksos, viņa vai viņš mēģina piekopt “taktikas stratēģiju”. “Ikdienas taktika” izsaka citas vēlmes, nevis tās, ko ietver stratēģiskā plānošana, un šādi bieži tās iegūst subversīvu un musinošu nozīmi. Izmānīšana, braukšana pa zaķi un skrituļošana greznās vietās ne vienmēr ir iecerētas kā politisks akts, bet tās var kļūt par tādām. Attīstot šo taktikas ideju, politisko jautājumu kontekstualizācija neparastos veidos un atteikšanās no skaidras definīcijas var palīdzēt paplašināt politisko telpu.

Ačgārnošana, hepeningi un līdzīgas iejaukšanās var ikdienā ieviest politisko, ja organizētāji izmanto vietējo valodu un pieredzi ar sabiedrisko telpu. Kad jūs dodaties iepirkties uz pilsētu, jūs negaidāt, ka policija pārmeklēs jūsu somu. GelöbNIX laikā šāda pārmeklēšana izmainīja pozitīvo policijas tēlu – cilvēki, kas ir šeit, lai aizsargātu “mūs” un apgrūtinātu tikai “citus”.

Ideālā gadījumā aktīvisti var izmantot vietējās zināšanas, dusmas, baudas un slepenas musinošas vēlmes. Piemēram, diezgan daudzi pilsoņi lietoja bezmaksas sabiedriskā transporta biļetes no GelöbNIX skrejlapām, kaut arī viņi viegli varētu saprast (un varbūt saprata), ka tas ir blēņu darbs. Vietējā avīze skrejlapu pieminēja kā izpriecu – vēl viena pazīme, ka vietējie to uztvēra ar interesi. Tikai tad, ja intervences notiek vietējā līmenī, tās var kļūt būtiskas plašākā kontekstā.

Koncentrēšanās uz tēliem un rotaļīgām formām var radīt jaunas apvienības. Ja nav nepieciešama vienošanās attiecībā uz visām politiskās analīzes detaļām, akcijas var kļūt ietverošākas. Mākslas un aktīvistu skatuve sāk pārklāties; atveras jauns politiskās artikulācijas lauks. Lietojot tēlus, mūziku, ķermeņus un izrādi, aktīvisti no jauna atklāj baudu, ko sniedz estētiskā pieredze kā politiskās runas daļa.

Izredzes

Kopš “Komunikāciju partizānu rokasgrāmatas” izdošanas laiki ir mainījušies. Tolaik bija 1990.gadu sākums, Rietumi karoja ar Irāku un dekādes politiskā depresija bija pašā plaukumā. Politiskā telpa šķita kaila un slēgta.11

Kaut arī sociālās un ekonomiskās varas pārmaiņas pēdējā dekādē nav bijušas mums par labu, pilsētu aktīvistiem ir ievērojami enerģijas uzplūdi. To vislabāk var redzēt jaunajā globālajā kustībā, kas protestē pret tādām organizācijām kā Pasaules banka un Starptautiskais valūtas fonds.

Liels skaits demonstrētāju, jaunas un vecas protesta formas, kā karnevāli, radošas intervences un tiešās akcijas, un varbūt arī slavinājumi internetā ir šo kustību izvirzījušas mediju vairākuma darba kārtībā. Informācijas tehnoloģiju piesavināšanās ir sekmējusi aktīvistu pasaules sadarbības tīkla rašanos un ātru saziņu. Šajā ziņā cīņas apstākļi ir uzlabojušies, pilnīgi noteikti reprezentācijas telpā – cilvēki zina, ka ir jauna, globāli saistīta kustība.

Tomēr provincēs, vietējā apkārtnē, mazpilsētās un robežzonās mūsu ir mazāk kā vedina domāt Sietlas, Prāgas vai Londonas tēli. Lokāli mēs turpinām paļauties uz molekulārām komunikāciju partizāna taktikām, akcijām, ko ikviens var paveikt bez aktīvistu tūkstošu aizmugures. Lielas mobilizācijas var būt aktīvistu kalendāra gaišās vietas, bet komunikāciju partizānu akcijas ir iedarbīga iejaukšanās vietējā sabiedriskajā telpā – veidi, kā apgrūtināt konservatīvos liekuļus, vienkāršos rasistus un normalizācijas apustuļus, kā sagādāt sev baudu un cīnīties ar ikdienas radītajām frustrācijām.

Kā ar komunikāciju partizānu taktikas lietošanu masu pasākumos? Būt komunikāciju partizānam nozīmē izkropļot normalitātes noteikumus un izaicināt hegemonisko diskursu. Jaunā globālā kustība uzbrūk neoliberālismam un ekonomikas globalizācijai, un komunikāciju partizānu akcijas varētu palīdzēt izaicināt šolaiku vispasaules kapitālisma pieņemto leģitimitāti un pusdabisko statusu.

Bet grūtības, piemēram, gatavojot akcijas pret SVF Prāgā, rāda, ka vēl daudz jāstrādā, lai varētu sadarboties par spīti atšķirībām. Globālās mobilizācijas paļaujas uz “politiskajiem tūristiem” no visas pasaules, cilvēkiem, kas sev līdzi atved savu pretošanās kultūru. Vai ir iespējams efektīvi izteikt vietējās zināšanas tā, lai tās varētu lietot plašāka aktīvistu kopiena? Vai ir jēga pārnest īpašas akcijas?

Nepārtraukta komunikācija, kas notiek daudzos pašreizējos sadarbības tīklos, šajā procesā būtu izšķiroša. Mēs varētu atrast veidu, kā saplānot stilīgas, decentralizētas akcijas, kurās ir vieta autonomām domubiedru grupām, bet kas sniedz efektīvu politisko fokusu, kas var akciju daudzveidību apvienot neatvairāmā, stiprinošā tēlā.

Nedz globālās akciju dienas, nedz vietējās komunikāciju partizānu iejaukšanās līdz šim nav mēģinājušas sasniegt pastāvīgas, stratēģiskas pārmaiņas. Tomēr šādas iejaukšanās varētu but daļa no “taktikas stratēģijas”, kas spēj izteikt plaši izplatīto nevienprātību ar jaunām globālās un vietējās pārvaldes formām, neatkārtojot veco kreiso kļūdu un nepaziņojot, ka tai pieder viena vienīgā patiesība.

Piezīmes

1. autonome a.f.r.i.k.a. gruppe, Luther Blisset, Sonja Brünzels, «Handbuch der Kommunikations Guerrilla» (Hamburg, Göttingen, Berlin: VLA/Schwarze Risse/Rote Strasse, 1998). Sk. www.contrast org/KG.
2. Gareth Branwyn, «Jamming the Media: A Citizen’s Guide» (San Francisco: Chronicle Books, 1997); Mark Dery, «Culture Jamming: Hacking, Slashing, and Sniping in the Empire of Signs» (Westfield, New Jersey: Open Magazine Pamphlet Series, 1993).
3. Slavoj Zizek, «The Sublime Object of Ideology» (London: Verso, 1989).
4. Sk.www.deportation-alliance.com, skrejlapu sk. www.deportation-alliance.com/class.
5. Publiska teātra izrāde, skatītājiem nepavēstot, ka tas, ko viņi redz, ir teātris.
6. Rhea Wessel, «Lufthansa Agrees to Change Policy on Deportees After Tragic Death», «The Wall Street Journal», Jan. 29, 2001.
7. Guy Debord, «The Situationists and the New Forms of Action in Politics and Art», «Internationale Situationiste», No. 8, 1963. (Tulkojums angļu valodā: www.situationist.cjb.net.)
8. Michel de Certeau, «The Practice of Everyday Life» (Berkeley: University of California Press, 1992).
9. Pilsētas arhitektūras veidošana, lai izstādītu, pārdotu un ražotu kultūras simbolus, kas piesaista investorus, sapludinot patēriņa un izklaides sfēras. Sk. Klaus Ronneberger, ‘Symbolische Ökonomie und Raumprofite: Der Imbau der Städte zu Konsumfestungen’, – Hedwig Saxenhuber und Georg Schöllhammer, eds., «Ortsbezug: Konstruktion oder Prozess? Materialien, Recherchen und Projekte im Problemfeld ‘Öffentliche Kunst’» (Vienna: edition selene, 1998).
10. Sk. Hakim Bay, «T.A.Z.: The Temporary Autonomous Zone, Ontological Anarchy, Poetic Terrorism» (New York: Autonomedia, 1991). Sk. arī Hakima Beja sadaļu www.hermetic.com.
11. Šis teksts sarakstīsa pirms 2001. gada 11. septembra notikumiem.

autonome a.f.r.i.k.a. gruppe
Raksts (tulkots ar laipnu atļauju) publicēts grāmatā «Battling Big Business: Countering Greenwash, Infiltration and Other Forms of Corporate Bullying» (sast. Eveline Lubbers, izdota: Totnes: Green Books, 2002.)