Dzīves kvalitāte, nevis dzīves standarti!

Mīts par to, ka visi pasaules iedzīvotāji var dzīvot tā kā ASV, ir pilnīgi absurds. Ja jaunattīstības valstis gribētu sasniegt pašreizējo attīstīto valstu patēriņa līmeni, pasaules dabas resursi izsīktu jau pārdesmit gadu laikā. To pierāda zemāk minētie skaitļi:

  • Pašreiz cilvēki patērē 40% no visas fotosintēzes rezultātā iegūtās enerģijas, bet pie pašreizējiem patēriņa pieauguma tempiem 2050.gadā šis rādītājs sasniegs 80%.
  • Cilvēki bagātākajās pasaules valstīs patērē 30-40% vairāk kaloriju nekā viņiem būtu nepieciešams.
  • Cilvēku skaits uz pasaules palielinās. Piektdaļa bagātāko pasaules iedzīvotāju (1,2 miljardi) patērē 64% no ienākumiem, kamēr nabadzīgākā piektdaļa patērē 2%.
  • Katru dienu izmirst no 50 līdz 400 dzīvnieku un augu sugu.
  • Apvienoto nāciju organizācija ir aprēķinājusi, ka, lai nodrošinātu visus pasaules iedzīvotājus ar dzeramo ūdeni, pamatizglītību, pajumti un būtiskāko medicīnisko aprūpi, būtu nepieciešami 13 miljardi latu. Tas ir nedaudz mazāk kā uz pasaules tiek tērēts golfa spēlei.
  • Palielinās plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem un valstīm.
  • Trūkst dzeramā ūdens.
  • Pieaug starptautisko korporāciju ietekme sabiedrībā, kas nenozīmē to atbildības palielināšanos.
  • Pēdējo 22 gadu laikā zemnieki ir zaudējuši 500 miljardus tonnu lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tuksnešu platības pēdējo gadu laikā ir paplašinājušās par 120 miljoniem hektāru.
  • Ar papīru un malku, ko ASV katru gadu izsviež atkritumos, pietiktu, lai 200 gadus apsildītu 5 miljonus māju.
  • Attīstītajās valstīs vidēji uz vienu iedzīvotāju tiek patērēta enerģija, kas ir vienāda ar 2000 kilogramiem ogļu, kamēr jaunattīstības valstīs viens cilvēks gadā patērē vidēji 400 kg ogļu gadā.

Kādu vakaru apsēdieties un saskaitiet, cik daudz dabas resursus esat patērējuši savas dzīves laikā. Cik daudz elektroenerģijas jūs esat nodedzinājis? Cik daudz dabas resursu ir izmantoti, lai jūs varētu dzīvot savā dzīvoklī vai mājā, lai jūs nokļūtu uz darbu utt.? Cik daudz pārtikas preču jūs esat patērējis? Jūs atskārstu, kādu vides slodzi rada tikai viens cilvēks, kurš varbūt ir videi draudzīgāks nekā lielākā daļa šīs planētas iedzīvotāju.
Kopā uz šīs pasaules dzīvo vairāk kā 6 miljardi cilvēku, kas visi patērē dabas resursus. Taču, kamēr attīstītajās valstīs cilvēki patērē vairāk par savām vajadzībām, kas uzliek milzīgu slodzi apkārtējai videi, citās valstīs cilvēkiem pietrūkst līdzekļu, lai viņi nodrošinātu savas pamatvajadzības pēc tīra dzeramā ūdens, pārtikas, mitekļa u.tml.
Jau vairākus gadus starptautiskajā līmenī notiek diskusijas par šo tēmu – tiek pieņemtas dažādas deklarācijas un dokumenti. Valdības ir atzinušas, ka pastāv cieša saistība starp pašreizējiem patēriņa modeļiem un dzīvesveidu, ko piekopj pārsvarā industrializētajās valstīs – arī Latvijā. Aktuāls ir arī jautājums par rietumu patēriņa modeļu un dzīvesveida ietekmi uz bijušajām padomju bloka valstīm, kuras atkārto rietumu kļūdas. Lai jaunattīstības un bijušās padomju bloka valstis spētu attīstīties, ir nepieciešama patēriņa modeļa maiņa uz videi draudzīgāku un ražošanas efektivitātes palielināšanu.
Tā kā patēriņa un ražošanas jautājums ir cieši saistīts ar daudziem citiem ekonomiskajiem, sociālajiem un vides jautājumiem, ir grūti noteikt visiem pieņemamus noteikumus.
Riodežaneiro konferencē 1992.gadā sabiedrības uzmanība bija pievērsta nevienādajam dabas resursu sadalījumam starp industrializētajām un jaunattīstības valstīm, kā arī resursu sadalījumam vienas valsts robežās. Šīs konferences laikā valdības pieņēma visiem pasaules zaļajiem ļoti svarīgu dokumentu – Agenda 21. 4. un 5. nodaļa šajā dokumentā apskata Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas paradumi. Lai risinātu šos jautājumus, 1999. gada aprīlī Ņujorkā notika 7. Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Ilgtspējīgas attīstības komisijas (CSD) sēde, kuras darba kārtībā viens no apskatāmajiem jautājumiem bija Ilgtspējīga patēriņa un ražošanas paradumi. 2002. gadā RIO+10 sanāksmē pašreizējie neilgtspējīgie patēriņa un ražošanas paradumi tika atzīti par vienu no trim galvenajām ilgtspējīgas attīstības problēmām. Šeit ir daži punkti, ko seminārā “No patērētāju sabiedrības uz līdzsvarotu sabiedrību: ceļā uz līdzsvarota patēriņa un ražošanas modeļiem” pieņēma vairākas Eiropas vides organizācijas.

  • Valdības atbildība par līdzsvarotās ekonomikas stratēģijām: Kāds ir globalizācijas iespaids uz patēriņa un ražošanas modeļiem? Kāda ir vietējā tirgus un patēriņa aizsardzības politika? Valdībām vajadzētu mainīt savu nodokļu politiku, jo pašreizējā nodokļu politika pasaulē neizstāv iedzīvotāju intereses un ir vidi degradējoša. Vajadzētu palielināt nodokļu nastu lietām, kuras mēs negribam (dabas resursu izmantošana un piesārņojums), un atcelt nodokļus lietām, kuras mums visiem ir vajadzīgas (ienākumi). Tas palielinātu gan iedzīvotāju, gan uzņēmumu ienākumus un padarītu daudz dārgāku dabas resursu izmantošanu un piesārņojošās nozares. Līdz ar to tiktu panākts daudz efektīvāku tehnoloģiju izmantošana. Uzmanība jāpievērš arī videi bīstamajām valsts subsīdijām. Piemēram, valsts iegulda lielus līdzekļus ceļu un transporta subsidēšanā. Šīs summas daudzkārt pārsniedz līdzekļus, kurus valsts saņem no autoceļu izmantotājiem. Tādējādi transports kļūst relatīvi lēts. Tas stimulē privāto transporta līdzekļu iegādi, kas rada sastrēgumus uz ielām un gaisa piesārņojumu.
  • Ražotāja atbildība: Kas ir videi draudzīga ražošana? Kā ražotāji var būt atbildīgi sabiedrības priekšā par to, ko viņi ražo? Visās pasaules valstīs ir jāievieš Pilnīgas ražotāja atbildības princips (PRA). Šis princips ražotājam uzliek atbildību par kaitējumu videi, ko nodara uzņēmums preces vai pakalpojumi, sākot no izejmateriālu iegūšanas, ražošanas, realizēšanas un beidzot ar atkritumu pārstrādi vai uzglabāšanu. Kā piemērs šim principam ir preču atpakaļņemšana. Tas nozīmē to, ka ražotājam ir pienākums ņemt atpakaļ savas saražotās preces un pārstādāt tās jaunos produktos vai nodrošināt, lai tās neradītu negatīvu ietekmi uz apkārtējo vidi. Piemēram, limonāžu ražotājiem būtu jāņem atpakaļ plastmasas pudeles, kurās tie pārdod savus dzērienus, un jānodrošina to otrreizējā izmantošana vai pārstrādāšana.
  • Patērētāju informācija: Kā mārketings ietekmē pieprasījumu? Kāda loma ir preču marķēšanai? Kāda ir patērētāju aizsardzības likumdošana nacionālajā un starptautiskajā līmenī? Tā kā 1995. gadā ANO pieņēma “Patērētāju aizsardzības vadlīnijas”, valdībām pēc iespējas ātrāk ir jāievieš šajā dokumentā minētie principi nacionālajā likumdošanā. Patērētāji ir jānodrošina ar pilnīgu informāciju par preces vai pakalpojuma ietekmi uz vidi. Valdībām ir jāpopularizē videi draudzīgās preces ar marķēšanas palīdzību un jāuzrauga reklāmas tirgus, lai reklāma atspoguļotu patiesību par ražotāju un pašu preci. Nozīmīgas pārmaiņas patēriņa un ražošanas modeļos nav gaidāmas īsā laikā, bet nodokļu reforma un preču marķēšana varētu radīt ievērojamu ietekmi uz dabas resursu patēriņa tempu un atkritumu apjomu samazināšanos.