Zirgābols 2014

Vides aizstāvju domubiedru grupa jau piekto gadu pēc kārtas piešķīrusi balvas par vides piesārņošanu – tās piešķirtas valsts uzņēmumam, ministrijai, pašvaldībām, kā arī bijušajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam.

Balva “Zirgābols” nominācijā “Ķēzienprojekts” piešķirta AS “Latvijas Valsts ceļi” par ceļa posma Vāverkrogs-Jugla asfaltēšanas projektu, kas paredz daļēju Lielo Kangaru kalnu grēdas norakšanu, izmainot ceļa seguma šķērsprofilu un garenprofilu, nocērtot arī vismaz 800 koku ceļa malā. Turpināt lasīt

20. marts – ANO Starptautiskā laimes diena

„Kapitālisms var padarīt sabiedrību bagātu un brīvu. Bet neprasiet, lai jūs būtu arī laimīgi”. Tā sākās kāds raksts angļu žurnālā The Economist. Tai pašā laikā laimes tēmai pievērsās arī cits angliski rakstošs žurnāls The Ecologist. Pārsteidzošais ir tas, ka abi šie salīdzinoši pretējie izdevumi runā par vienu un to pašu – laimi.

Senāk par laimi interesējās tikai Budistu mūki un hipiji, bet mūsdienās tas kļūst ar vien populārāks jautājums gan ekonomistiem un sociologiem, gan zaļajiem. Jo kāda tad jēga no tā, ko mēs darām, ja tas nenes laimi un apmierinātību, ja ne mums tad vismaz kādam citam.

Ortodoksāliem ekonomistiem ir samērā vienkārša laimes formula: ja tu nopērc auto, tad auto pats par sevi ir tas, kas padara tevi laimīgu. Taču hedonisti to sāka apšaubīt un arvien vairāk zinātnieku sāka aplūkot laimi kā novērojamu un definējamu vērtību. Turpināt lasīt

Jaunais materiālisms

Turpinot diskusiju par alternatīviem ekonomikas modeļiem, Latvijas Jaunā teātra institūts aicina uz Rutas Potsas lekciju un diskusiju par jauno materiālismu - par alternatīvu pieeju lietu pasaulei arvien eskalējošās patērēšanas kultūras vietā.

Lekcija notiks sestdien, 2014. gada 22. martā plkst. 10.00 Dirty Deal Teatro, Spīķeros, Maskavas ielā 12/2, aicināti visi interesenti. Lekcija būs angļu valodā, diskusiju pēc tās vadīs Edgars Eihmanis, ekonomikas socioloģijas un Eiropas politekonomijas maģistrs Amsterdamas universitātē.

Ruta Potsa (Ruth Potts) ir ieguvusi maģistra grādu pārmaiņu ekonomikā Šumahera koledžā Lielbritānijā. Viņa ir strādājusi par komunikāciju vadītāju Jaunās ekonomikas fondā (new economics foundation) Londonā, kur vadījusi pētījuma “Lielās pārmaiņas”(The Great Transition) kampaņu. Ruta Potsa kopā ar ekonomistu Endrjū Simmsu (Andrew Simms) ir līdzautore brošūrai “Jaunais materiālisms”, kas izdota 2013. gadā un lejuplādējama šeit: http://www.schumachercollege.org.uk/blog/the-new-materialism-ruth-potts

Klimata politika – radikāla prokrastinācija

Eiropas Komisija 2014. gada sākumā publicēja paziņojumu par klimata un enerģētikas politikas satvaru no 2020. – 2030. gadam, kas paredz līdz 2030. gadam par 40 % samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) emisijas Eiropas Savienībā (ES). Tas ir solis ceļā uz 2050. gada mērķi, kas paredz ES panākt SEG emisiju samazinājumu par 80–95% un tādējādi izpildīt Klimata Konvencijas mērķi – nepārsniegt globālās vidējās temperatūras pieaugumu vairāk kā par 2oC, salīdzinot ar pirmsrūpniecisko periodu.

Pašlaik pasaules vidējā atmosfēras temperatūra, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku, jau ir palielinājusies par 0,8 oC. Lai nepārsniegtu 2°C pieauguma robežu, pēc ANO IPCC (2013) ekspertu aprēķiniem kopējās SEG emisijas laika posmā no 2000. – 2100. gadam pasaulē nedrīkst pārsniegt 2380 Gt CO2e. Laika posmā no 2000. – 2012. gadam mēs jau bijām emitējuši aptuveni 520 Gt CO2e, līdz ar to no 2012. – 2100. gadam atliek vien 1860 Gt CO2e.

Kāda tad ir Latvijas daļa šajā globālajā oglekļa budžetā? Viens no veidiem kā to aprēķināt ir sadalīt emisiju budžetu visiem godīgi uz galviņām. Paredzams, ka pasaules iedzīvotāju skaits 2050. gadā būs pieaudzis līdz aptuveni 10,9 miljardiem cilvēku, bet Latvijā iedzīvotāju skaits visdrīzāk būtiski nemainīsies un paliks aptuveni 2 miljoni, t.i. 0,018 % no pasaules iedzīvotājiem. Līdz ar to Latvija no 2012. – 2100. gadam var emitēt ne vairāk kā 335 miljonus tonnu CO2e, kas ir aptuveni 3,8 miljoni tonnu gadā vai 1,9 t CO2e uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā.

Pēdējos gados, ja rēķina teritoriālās emisijas – tās, kas ir fiziski emitētas Latvijas teritorijā, Latvija ir radījusi daudz vairāk emisiju – aptuveni 12 miljonus tonnu CO2e gadā un tiek prognozēts ka šīs emisijas līdz 2030. gadam tikai augs. Pēc pašreizējām prognozēm 2030. gadā emisijas Latvijā pārsniegs 16 miljonus tonnu CO2e.

Līdz ar to līdz 2030. gadam jau būsim iztērējuši 264 miljonus tonnu CO2e vai 79 % no sava 2012. – 2100. gada oglekļa budžeta. Lai izpildītu apņemšanos dot savu ieguldījumu klimata pārmaiņu samazināšanā, pēc 2030. gada būsim spiesti emisijas radikāli samazināt, jo laika posmam no 2031. – 2100. gadam Latvijas kontā būs palikušas tikai 71 miljonus tonnu CO2e. Lai izpildītu apņemšanos, emisijas, sākot no 2031. gada būtu jāsamazina par 17,5 % katru gadu. Līdz ar to pašreizējā klimata politika izskatās pēc ļoti radikālas prokrastinācijas pieejas, kas šodienas problēmas nerisina, bet pārliek uz tālāku nākotni. Emisiju samazinājumam pēc 2030. gada pēc šīs pieejas būtu jābūt gandrīz tikpat straujam kā pēc Padomju Savienības sabrukuma 1990. gadu sākumā. Taču mēs zinām, ka tas nozīmētu arī būtisku labklājības samazināšanos.

Pētījumi (UNEP, 2012; Guivarch & Hallegatte, 2013; Rogelj et al., 2013) parāda, ka emisijām pasaulē savu augstāko līmeni vajadzētu sasniegt līdz 2020. gadam un pēc tam pastāvīgi jāsamazinās. Šāda scenārija gadījumā mēs nodrošinātu pakāpenisku nolaišanos, ļaujot ekonomikai un sabiedrībai pielāgoties. Bet tas prasa arī tūlītēju rīcību, gan samazinot enerģijas kopējo patēriņu un veicinot energoefektivitāti, gan arī daudz plašākas izmaiņas tajā kā mēs pārvietojamies, kādās mājās dzīvojam un ar ko tās apkurinām un kādu pārtiku mēs ēdam un kā to ražojam.

Prasiet politiķiem uzņemties atbildību un iestāties par ambiciozu klimata un enerģijas politiku ES – parakstiet petīciju.